Melnbaltais · radio

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Īss stāsts.
Viņš stāvēja krustcelēs. Spilgtās gaismas uz tumšās bezzvaigžņu nakts fona lika acu zīlītēm sašaurināties, un no deguna gala tecēja tikko beigušās lietus piles. Viņš no mutes izņēma savu pēdējo pusizdegušo cigareti un ar smaidu sejā izpētija to it kā tas būtu interesantākais, ko viņam jebkad nācies redzēt. Skaļie smiekli šķietami pamodināja pasauli viņam apkārt, meža šalkoņa atdzīvināja realitāti un viņš pēkšņi apzinājās ko grasās darīt. Kājas zaudēja spēku un viņš vienaldzībā sabruka uz smalki atlasītajiem akmeņiem. Šķiltavu radītā liesma izgaismoja, nu jau neizbēgamo, likteni.

"Haha, es māku uztaisīt aplīšus no dūmiem!"

* * *
Veģetārieši ir liekulīgi geji
­Nesen noskatījos filmu par to kā daba ir jāsaudzē un kā cilvēks to nedara. Pēc pārdomām par to cik tas viss tiešām ir svarīgi un cik no tā ir zilonis-balons nospriedu painteresēties dziļāk. Internetā viedokļi dalās, kā jau pierasts, melnajos un baltajos - tie, kuri uzskata, ka daba ir maksimāli jāutilizē un tie, kuri uzskata, ka daba ir pēc iespējas jāsaudzē un jādzīvo pieticīgi. Protams, viss nebūt nav tik vienkārši, šeit arī parādās tādi cilvēka uzvedības fenomeni kā veģetārisms un konsūmerisms, kuriem arī ir savs, jau dziļāks, sadalījums - visādi tur ētiskie veģetārieši un reliģiskie veģetārieši, un tādā garā. Šajā ierakstā tieši uz to arī koncentrēšos, jo šo ētisko problēmu ir diezgan grūti atšķetināt. Runāšu vairāk tieši par ētisko veģetārismu - tas ir, atteikšanos no gaļas patēriņa dēļ morāliem apsvērumiem par to, kā 21. gadsimta patērētāju kultūra spiež gaļas ražotājus ar dzīvniekiem apieties arvien aukstasinīgāk audzējot tos sānu pie sāna bez vietas apgriezties un vispār drausmīgos apstākļos.

Uzreiz varētu norādīt, ka ne visur ir šādi nehumāni apstākļi un drīzāk tā vietā, lai atteiktos no gaļas patēriņa vispār, daudz labāks ierocis uzbrūkot zvērībām pret dzīvniekiem būtu selektīvs patēriņš - ieejot veikalā nevis nosprausloties gaļas stenda virzienā, bet pirkt to produkciju, kura nāk no mazākām saimniecībām un izvairīties no lielajiem ļaunajiem gaļas fermeriem - šāda pieeja ne tikai parāda nostāju pret nežēlīgu apiešanos ar dzīvniekiem, bet arī atbalsta ētisku apiešanos. No šāda skatpunkta ētiskais veģetārisms izskatās pēc izlutinātas meitenes, kura atsakās dzert alu nevis tapēc, ka tas viņai negaršotu (patiesībā garšo), bet gan tapēc, ka alu dzer tikai plebeji. Tad vēl mums ir jau ekstrēmāka ētiskā veģetārisma forma - tie veģetārieši, kuri uzskata, ka vispār nogalinot dzīvnieku jau tiek izdarīta zvērība un mums, kā pārākām (lasi - saprātīgām) būtnēm, būtu jāspēj pacelties tam pāri. Te jau paliek sarežģītāk. Šim argumentam es konceptuālā līmenī piekristu, taču jautājums paliek cik daudz man ir jāupurē, lai es varētu piepildīt savu Kanta kategoriskā imperatīva ētisko maksimu, kas plašākai publikai būs pazīstama kā "Nedari citam to, ko nevēlies, lai darītu Tev.", lai arī šajā gadījumā drīzāk "Nedari to, ko negribētu, lai dara cits.". Ja ņemam par piemēru vergtura variantu tad viss šķiet diezgan saprotams - vergturis iegūst milzīgu komfortu izmantojot vergus, taču viņš pats, protams, negribētu būt vergs. Tātad, ja vergturis grib būt taisnīgs pret iepriekšminēto ētikas uzstādījumu, viņam ir jālaiž vergi brīvībā par to maksājot milzu cenu, iespējams, viņš pat nomirtu badā. Taču ar dzīvniekiem situācija mainās. Nemaz neielaižoties tādās būtiskās niansēs kā dzīvnieku apziņas un sāpju jautājumā (tagad iedomājamies kā tas ir - būt govij), un apriori pieņemot, ka nogalināt dzīvnieku ir neētiski, mums ir jājautā vai mēs esam gatavi upurēt to komfortu vai vajadzības piepildījumu, kuru mums sniedz gaļas patērēšana. Man personīgi rare steiks ir viena no lielākajām baudām, tagad, ja man jāatbild vai es upurēšu šo kaifu dēļ tā, ka tas konfliktē ar manu ētikas maksimu esmu nonācis nepatīkamā dilemmā. Ja mēs šo modeli aiznesam ekstrēmā, piemēram, vai es glābtu cilvēku, kurš savādāk mirtu, ja to darot mirtu es pats (smiekli nāk, kad cilvēki, liekot roku pie sirds, apgalvo, ka to darītu bez otras domas, domājot, ka ir pašaizliedzīgi. Naivums.), tad cena, reālistiski skatoties, ir pārāk augsta un, ja vien apdraudētā persona nav kāda man ārkārtīgi svarīga persona, es, vistacamāk, neupurētos.

Tātad, jautājums reducējas pie svara kausiem - cik lielu vērtību uzliekam saviem ētiskajiem apsvērumiem, un cik lielu - gaļas patēriņam. Gaļas gadījumā tā cena, kuru maksājam par nepatērēšanu nav tik skaidra kā upurēšanas gadījumā. Vispirms mums būtu jānosaka kādi tad ir tie faktori, kuri nosaka gaļas vērtību. Vispirms, acīmredzamākais būtu bauda. Daudz baudas. Es pat nevaru salīdzināt sparģeļu ēšanas baudu, kas uz skalas būtu dziļos mīnusos, un steika ēšanas baudu, kas būtu tuvu augstākajam. Nākamais varētu būt uzturvērtība. It kā uz veģetārieša meņū esot pietiekami proteīna pat muskuļotam vecim, es gan nezinu cik sparģeļu tādam būtu jāapēd, taču dažu svarīgu vitamīnu un taukvielu gan pietrūkst, kam, protams, ir blakus efekti. Ok, atzīšos, man ir pilnīgi pofig par tiem vitamīniem un citiem veselības apsvērumiem. Man pietiek ar gaļas ēšanas baudu, lai no tās neatteiktos, pat ja tas nozīmē, ka eju pret savu uzstādījumu, ka nogalināt dzīvniekus ir neētiski. Pieņemu, ka lielākajai daļai gaļēdāju ir līdzīgi, un nez vai tas tuvākajā laikā mainīsies, līdz ar ko iepriekš minētā tipa veģetārieši visticamāk nepanāks neko būtisku apiešanās ar dzīvniekiem lauciņā. Ko viņiem darīt? Vērst spēkus un līdzekļus nevis protestēšanā un bāšanās citiem sejā izteikti gejiskā manierē ("Starp citu, es esmu veģetārietis/homosekss."), bet gan piedāvāt alternatīvu - esmu pilnīgi pārliecināts, ka gaļa ir aizvietojama ar mākslīgo gaļu, kaut vai audzējot gaļas kluci stikla traukā. Un ja ne tagad, tad pēc pārdesmit gadiem, ar attiecīgi novirzītiem līdzekļiem no savas nostājas sejā bāšanas uz zinātni, tas pilnīgi reāli būtu iespējams. Vai cilvēki izvēlētos ēst mākslīgo gaļu (bez blakusefektiem) dabīgās gaļas vietā? Es - visticamāk.

Ceļā uz mākslīgo gaļu.

* * *
Globalizācija un kosmopolītisms
Šie divi termini 21. gadu simtenī tiek uztverti ar diametrāli pretējām reakcijām, situācija šķietami ir nonākusi tiktāl, ka šāda jautājuma pacelšana bieži vien var tikt sagaidīta ar sociālam tabu raksturīgu pretestību. Šī ir tēma kuru tikai retais uzdrošinās pacelt pie svētku galda ģimenes lokā kur intuitīvi nojaušam, ka kādām varētu būt oponējošs viedoklis. Iemesls tam, skatot Latvijas kontekstā, būtu vecāka gadagājuma cilvēku pašu, vai tuvu radinieku, ieguldījums nacionālo vērtību nostiprināšanā, proti ir sagaidāmi teksti no sērijas "mans tēvs atdeva savu dzīvību, lai latviešiem būtu sava valsts!". Taču cilvēkam kuram emocionālā saikne ar šo attālo radinieku ir gandrīz neeksistējoša - piemēram, mazmazdēls, kurš pat nav redzējis varoņa vecvectēva fotogrāfiju - šāds arguments neizraisīs spēcīgu empātisku rezonansi. Viņš pats nav neko ieguldījis Latvijas brīvības izcīnīšanā, līdz ar ko viņa saikne ar "brīvo Latviju" būs nesalīdzināmi vājāka. Šis ir iemesls kāpēc, manuprāt, varam novērot, ka jaunatne arvien vairāk tiecas pēc liberālām vērtībām, kuras neizbēgami ietver sevī kosmopolītisma iezīmes.

Globalizācijas un kosmopolītisma termini sev nes līdzi negatīvu konotāciju tieši nacionālisma ideoloģijas un ieaudzinātā patriotisma dēļ. Kā interesantu piemēru varam minēt tieši nāciju, jeb tautu, bez valsts (ebreji pirms Izraēlas valsts de jure atzīšanas, čigāni u.c.) daudz lielāko solidaritāti, dzimts koka veidošanu savas tautas starpā, nereti arī incesta formā, ko vislabāk varam skaidrot ar dogmatisku nacionālisma ideju ieaudzināšanu atvasēs. Šī ir tradīcija, no kuras cilvēcei vajag atbrīvoties. Ja mēs skatāmies uz globalizācijas tendenci (skeptiķi apgalvo, ka globalizācijas tendence mūsdienu izpratnē ir no mušas uzpūsts zilonis, taču, pat ja tā, mēs nevaram noliegt šādas tendences esamību un arvien pieaugošos apgriezienus) vēsturiskā kontekstā, varam novērot vairāku tautu sākotnēju sadzīvošanu vienas valsts teritorijā (Latvija kā acīmredzams piemērs) un vēlāku šo pašu tautu saplūšanu, varam novērot konkrētu transformācijas tieksmi no pirmatnējās nācij-valsts uz jau multi-kulturālu valsti. Šī tieksme man liek secināt ka globalizācijas process paliek aizvien aktīvāks un neizbēgamāks. Protams, miermīlīga kultūru saplūšana nav vienīgais iespējamais iznākums: sekulārās rietumu pasaules bubulis - tuvo austrumu reliģiozo fundamentālistu agresivitāte - var panākt savu (tb. Iegūt nospiedošu atbalstu savai ideoloģijai), kas, protams, rezultētos kārtējā karā par to, kuras arhaiskās mitoloģijas bārdainais debesu papucītis ir patiesais pirmkustinātājs.

Patriotisms un nacionālisms ir globalizāciju bremzējošas idejas, kuras skaidroju kā audzināšanas sekas, kuras tālāk izpaužas kā nevēlēšanās atteikties no konservatīvajām vērtībām un acīmredzamo procesu ignorēšana, sak, hear no evil, see no evil. Saprotams, reti kuru seku varam skaidrot ar vienu atsevišķu cēloni, svarīgs šķiet arī psiholoģiskais aspekts, kuru raksturoju kā, cilvēkam labi zināmās, bailes no pārmaiņām kur nu vēl tādu radikālu ideju pieņemšana kā valstu un tautību izzušana vēstures annālēs. Vēl saskatu to, par ko rakstīju pirmajā paragrāfā – vecāka gadagājuma cilvēku nespēju pieņemt, ka ļaudis atdeva dzīvību par tādu, relatīvi īslaicīgu, vērtību iegūšanu kā valsts brīvība (kas gan ir apšaubāmi, jo nav zināms kādas tendences valdītu ja, piemēram, PSRS vai nacistiskā Vācija būtu uzvarējusi karā). Šķiet, cilvēkiem nav pieņemama doma par piederības suverēnai valstij atmešanu – atkal bailes no radikālām pārmaiņām? Es šeit saskatu alternatīvu – mēs visi piederam dzīvnieka sugai kuru saucam par cilvēku, tad kāpēc nebūt lepnam par cilvēci kā kopumu, tās sasniegumiem kā visu kultūru mijiedarbības rezultātu, bet gan aprobežoties ar zemes pleķi uz šī kosmiskā, lidojošā akmens kā vienojošo vērtību mūsu lepnumam.

Skaidrs, ka šādas pārmaiņas nenotiks gadu desmitu vai, iespējams, pat simtu laikā. Mums, kā cilvēcei, ir jāpārvar vairāki dažāda rakstura šķēršļi, viens lielāks par otru, vispirms ir jāpanāk mūsu melnīgsnējo brāļu sociālpolitiskā evolūcija līdz civilizētam līmenim, reizē jātiek galā ar kultūru atšķirībām izstrādājot tolerances metodes un, protams, jātiek vaļā no bronzas laikmeta sērgas pārpalikumiem – mitoloģijas, jeb reliģijas.

Man bija vēl šis tas ko teikt, bet šķiet, ka jau būs gana garš palags un galvenā doma ir iekļauta.

* * *
Kibernētika, metafizika un cilvēks
Kādu laiku atpakaļ, kādā populārzinātniskā žurnālā lasīju (snobi smīn), ka tagad esot iespējams replicēt pilnībā funkcionējošu cilvēka šūnu izmantojot nanotehnoloģijas. Īsti neatceros par kādu tieši šūnu tipu gāja runa, bet fakts paliek. Šī lieta man lika aizdomāties par to, kas tad īsti definē cilvēku - ja jānošķir cilvēks no dzīvnieka, tad ir visai skaidrs, ka vienīgā atšķirība ir cilvēka spēja konsekventi domāt un rīkoties balstoties uz loģiskiem secinājumiem, bet ja cilvēks jānošķir no visās uztveramās ziņās identiskas mašīnas rodas problēma, jo, noliekot malā faktu, ka mehāniskam cilvēkam ir citāda fiziskā uzbūve, ja viņš ir spējīgs gan fiziski, gan mentāli funkcionēt kā gaļ-cilvēks, tad tā robeža izzūd un nav skaidrs vai maz ir vērts, ārpus, piemēram, medicīnas, tur kaut ko nošķirt. Paliek vienīgais meklēt kādu mistisku animējošu spēku, kurš cilvēkam dod to, ko sauc par dvēseli, jeb, principā atbildi uz jautājumu kapēc es esmu es. Šādu animējošu spēku šobrīd, protams, nav iespējams atrast vai kvantificēt, līdz ar ko es ārkārtīgi gribētu redzēt kā gaļ-cilvēkam pakāpeniski visas šūnas, tai skaitā - smadzeņu, tiek aizstātas ar mākslīgām. Būtu ārkārtīgi interesanti pavērot kādas izmaiņas notiktu tieši mentālā ziņā un varbūt arī piefiksēt, ka kādā brīdī to vairs nevar īsti saukt par cilvēku. Jebkurā gadījumā pēc pirmā šāda eksperimenta es pieteiktos kā brīvprātīgais, tas būtu fucking awesome. Nesen arī netā uzdūros vienai grupai kuri sevi dēvē par sekulāriem transhumānistiem, jeb citiem vārdiem - viņi uzskata, ka kibernētiskais cilvēks ir nākamais solis cilvēka evolūcijā un jāsaka, ka zināmā mērā es varētu piekrist šādai idejai, pat ar visu to, ka kas tāds var notikt tikai tālā nākotnē, un, ka vispār šāda iespējamība ir diezgan naiva cerība.
* * *
Klienti, mārketings un kanalizācija
Viena no lietām ar kuru nākas saskarties katram zemākā līmeņa darbiniekam - tam kurš taisa to, ko piedāvā firma - ir klientu, un bieži vien arī direktoru un projektu vadītāju, neizpratne par to, kā tā taisīšana notiek, un vēl ļaunāk nevēlēšanās iedziļināties. No sērijas "Es tev saku ko darīt un tev tas ir jāizdara". Šada situācija neizbēgami rada problēmas bezmaz katrā projektā, kad klients pasaka aptuveni, vai precīzi, ko viņš grib, tad mēdiju aģentūra nāk pie specializējušamies firmām un pasūta darbu. Manā gadījumā - mājas lapas. Problēma rodas tajā brīdī, kad mēdiju aģentūra ir izveidojusi dizainu, mana priekšniece ir pateikusi "Ok", un man pienāk meils ar neizpildāmu, vai izpildāmu čerez žopu, uzdevumu. Es protams eju teikt, ka tā nevarēs tādu un šitādu iemeslu dēļ un pretī saņemu "Sorry, dizains jau ir apstiprināts ar klientu." un tad es sēžu un domāju kā pie velna, lai to dabon gatavu. Parasti tas beidzas ar vairākiem kopromisiem no klienta un mēdiju aģentūras puses, un kamēr iznākums ir izpildāms, šo kompromisu meklēšana paņem vidēji pusi no laika līdz atvēlētajam deadlainam. Pieņemu, ka augsti profesionālās aģentūrās viss tiek saskaņots gan ar klientu, gan aģentūru, gan pamuļķa programmētāju pirms tiek izveidots dizains un tad var sākties normāls un efektīvs darbs pie projekta. Bet nē, kur nu Latvijā. Kā Gamemastera pasniedzēja Ilga Kreituse mēdzot teikt - pie mums viss ir tāpat kā Eiropā tikai pilnīgi savādāk. Un atliek vien piekrist.

Nesenā projektā, kurā kārtējo reizi atkārtojās aprakstītais precedents, man ienācā prāta salīdzinājums: šī biznesa nozare ir kā kanalizācijas sistēma - Klients iedirš podā, piespiež podziņu, lai sūdu padotu tālāk uz sadales trubām, kur tiek lemts kurai attīrīšanas institūcijai viņš tiks. Ceļojot caur šām trubām tas aplīp ar citiem mēsliem, kā rezultātā sūds pieņemas masā. Tālāk ekskrements nonāk attīrīšanas objektā kuras operātoram ir pie kājas vai sūds ir par lielu/par cietu un grūž to attīrīšanas iekārtā, kura ar grūtībām to sadala un attīra, un tālāk nodod publikai lietošanā.

* * *
Laiki, internets un arhīvi
Jau kādus vairākus gadus sanāk reidžot, kad tikko atvilktais fails ir miljons raru gabaliņos - katrs pa 46 megiem - un kārtējo reizi izlec kaitinošais uzraksts "Probably the disk is full." Tā vien šķiet ka scēnas ļautiņi ir vēl konservatīvāki par Mak Keinu, vai tiešām divdesmit pirmajā gadsimtā viņi šādi izrāda līdzjūtību dial-up interneta cienītājiem? Es saprotu, ka ieradumus lauzt ir grūti un trādīcijas vēl grūtāk, bet ir jāsaprot, ka 5-10% ietaupījums uz bandwidth, ko iegūst sakompresējot failus (no standarta 700 megu dvd-rip tie ir 70 megi, kas lielākajai daļai cilvēku reducējas uz aptuveni pusotru minūti lejuplādes) neatsver vairāku minūšu atarhivēšanu un beigu galā dubultīgu apjomu uz cietņa, kas ir īpaši kaitinoši ja tu, labu gribēdams, to arhīvu vēl pēc tam dali citiem (tas gan tikai torrentu gadījumā). Nu labi, ir saprotams, ka scēnas džekiem ir svarīgs katrs megs ko viņi ietaupa dalot visiem līčeriem iekš sava IRC kanāla, vai, piemēram, liekot uz kaut kādām rapidšārēm vai mega aploudiem, bet tas kaitinošākais jau ir tas, ka tālāk šiem failiem izplatoties, piemēram, uz torrentu trakeriem tie sīderi viņus tāpat nevīžā/negrib atarhivēt, un tur nu vairs nav attaisnojuma. Principā, svētdienas pirātiem tas noteikti vispār netraucē, bet tādiem kā man, kuri dienā atvelk savus vidēji piecus gigus sāk rasties problēmas - cik tad lielus un daudzus tos cietņus viņi iedomājas ka man būtu jāpērk? Divus terabaitus? Trīs? Tāpat tie tiek aizdirsti - jo vairāk vietas, jo vairāk tiek vilkts. Man tā parskatot savus cietņus sanāk, ka aptuveni 30% aizņem sīdotie arhīvi. Un priekš kam? Anyway, pēdējā laikā šķiet, ka ir parādījušies daži jēdzīgi cilvēki, kuri sāk likt torrentus jau atarhivētus un par to mana pateicība, bet lai pilnībā izārstētos no šīs retardācijas, šķiet, paies pietiekami ilgs laiks, lai ši interneta versija jau būtu nomirusi.
* * *
Pirmais ieraksts
Tā. Beidzot esmu nosvēries par labu uzsākt rakstīt visu to, ko ikdienā paturu pie sevis, vai iepļūtīju čatā, šajā blogā. Arīdzan esmu nolēmis rakstīt pēc iespējas koherentā (lol) latviešu valodā, kas iekļauj arī rakstīšanu ar garumzīmēm un citām, citādi internetos nepieļaujām, izdarībām. Cik ilgi man pietiks uzcītības šo blogu uzturēt man nav ne jausmas, bet nu, laikam jau nekas slikts no tā nenāks.
* * *