Viņš stāvēja krustcelēs. Spilgtās gaismas uz tumšās bezzvaigžņu nakts fona lika acu zīlītēm sašaurināties, un no deguna gala tecēja tikko beigušās lietus piles. Viņš no mutes izņēma savu pēdējo pusizdegušo cigareti un ar smaidu sejā izpētija to it kā tas būtu interesantākais, ko viņam jebkad nācies redzēt. Skaļie smiekli šķietami pamodināja pasauli viņam apkārt, meža šalkoņa atdzīvināja realitāti un viņš pēkšņi apzinājās ko grasās darīt. Kājas zaudēja spēku un viņš vienaldzībā sabruka uz smalki atlasītajiem akmeņiem. Šķiltavu radītā liesma izgaismoja, nu jau neizbēgamo, likteni.
"Haha, es māku uztaisīt aplīšus no dūmiem!"