Melnbaltais · radio

Vispirms, paldies par komentāru.

Par neiroķīmisku sagadīšanos versus ētiku. Nesapratu ko gribēji pateikt ar govs acs izduršanas piemēru, bet skaidrs ir viens - ja man govs acs izduršana sagādātu pietiekami lielu baudu (vienā kausā), lai es varētu ar to atsvērt uzstādījumu, ka tā rīkoties ir augstākā mērā necilvēciski (otrā kausā), un šāda rīcība būtu pieejama (otrā kausā iet arī tādi aspekti kā rīcības legalitāte, sociālā pieņemamība un dzīvu govju piegāde, uzglabāšana un beigto aizvākšana neaizmirstot arī paša uzstādījuma svarīgumu personiskā līmenī), tad es to droši vien arī darītu, bet tad tai baudai būtu jāsniedzas ļoti, ļoti augstu.

Nevar no svaru kausiem nonākt pie tāda bipolāra izteikuma kā "neiroķīmiska sagadīšanās ir labs iemesls pasūtīt ētiku trīs mājas tālāk". Mēs katrs taču reizēm sev neatsakām ko tādu, ko mums principā būtu jāatsaka. Guilty pleasures. Neviens ētiku negrib pasūtīt trīs mājas tālāk, no rakstītā varēja nojaust, ka man ētika nav kāds absolūts princips kuru nedrīkst pārkāpt, bet gan, ka tās uzstādījumiem ir piešķirama vērtība tīri subjektīvā līmenī kuru varam salīdzināt ar citām lietām kurām piešķiram vērtību. Ja mēs esam spiesti izvēlēties starp divām savstarpēji izslēdzošām vērtībām, tad mēs to varam izdarīt racionāli izsverot abas argumenta puses.

Par otro fronti. Diemžēl linku nevarēju atvērt, taču runājot par principiem mums būtu vispirms jāvar gana spēcīgi noargumentēt tie iemesli kapēc mēs šos principus esam pieņēmuši nevis dogmatiskā stilā tiem sekot. Un tas arī ir tas, ko gribēju pateikt. Kad nonākam pie izvēles mēs neizbēgami piešķiram kādu abstraktu vērtību vienai rīcībai pār otru, pat jā izvēle ir starp fundamentāli atšķirīgām lietām kā tas ir ar sensuālā līmenī esošo baudu un racionālas domas konstrukta līmenī esošo ētikas uzstādījumu. Un es ceru, ka principu piemēri netika ņemti no par mani atstātā iespaida. Ja tomēr tā, tad neviens no tiem netrāpa mērķī.