pirmkārt, homofobija ir bēdīga lieta, ar ko sākt rakstu, kas it kā pretendē uz nopietnību.
"izvairīties no lielajiem ļaunajiem gaļas fermeriem" - tas izskatās pēc tipiskas "happy meat" a.k.a. new welfarism pieejas, par ko blogā jau esmu pāris reizes izteicies. uzskatu prakses, kas ir amorālas per se nav loģiski censties padarīt "humānākas". ja uzskatu dzīvnieku izmantošanu pārtikā par amorālu - es neatbalstīšu neko "happy". centieniem humanizēt ir gan praktiski, gan teorētiski trūkumi. negribu vēlreiz to visu te drukāt.
"Laimīgā" jeb "humāni" nokauto dzīvnieku gaļa u.tml. nes labumu pašiem ekspluatētājiem - gan tiešajiem, gan netiešajiem:
Ražotāji: Laba labturība uzlabo gala produktu un nodrošina saimniecisko ienesīgumu
Patērētāji: Ētiskie apsvērumi - mēs varam ēst ar tīru sirdsapziņu.
Tas visai maz ko dod pašiem "ēdamajiem objektiem".
(sk., piem., rakstus (http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2010/03/29/%e2%80%a2-tiesibas-but-garsigam-un-tris-veidu-aizstavji/)Kas par desām ar labturību (http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2010/03/08/%e2%80%a2-kas-par-desam-ar-labturibu/) un Par radikālismu, ekstrēmismu utt. (http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2010/04/01/%e2%80%a2-par-radikalismu-ekstremismu-utt/))
Par upurēšanu: dodot piemēru par ekstrēmiem apstākļiem, tiek nepamatoti pārlekts uz secinājumu, par to kāda rīcība attaisnojama arī ne-ekstrēmos apstākļos: steika gadījumā uz spēles ir tikai vienas puses dzīvība/brīvība.
Par baudas un labumu svēršanu - tāda slidena utilitārisma kalkulēšana. Piem., "sparģeļu/steika baudas" vērtējums, manuprāt, velk uz izplūdušu ētisko relatīvismu.
Fake meat sakarā pētījumi jau notiekot.
Bet kopumā velk uz "neesmu par to lasījis, bet man ir viedoklis" variantu :)
Vērā ņemams ir arī anonīmiķa pretarguments par govs acīm - par grūtībām novilkt robežu vietā, kur bauda kļūst par nebūtisku kritēriju.
dz_t