Tātad, ja mēs kopīgi mēģinām atrisināt jautājumu "Kā panākt, lai pārtikas ražošana nodara mazāk ļauna?", tava pragmatiskā analīze par daudzu gaļēdāju prioritātēm ir vietā, un tavs ieteikums atbalstīt mazāk nežēlīgus ražotājus un mākslīgās gaļas izstrādi ir labs.
Savukārt otrajā frontē - "Vai veģetārieši ir ētiski pārāki par gaļēdājiem?" (šķiet, tieši reakcija uz dažu veģetāriešu nostāju šajā jautājumā ir šīs esejas degviela :) - tu zaudē, jo mēģini atsvērt (http://books.google.com/books?id=YH6o-25BkAUC&pg=PA173&lpg=PA173&dq=%22The+flesh+may+be+weak,+but+one+should+not+make+a+principle+out+of+that,%22&source=bl&ots=XsYJY_MzCx&sig=T5eBjC5ickUPRbRLBKoAJRybc78&hl=en&ei=jqq3S92SCcbm-QbSpOi1Dw&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=2&ved=0CAsQ6AEwAQ#v=onepage&q=%22The%20flesh%20may%20be%20weak%2C%20but%20one%20should%20not%20make%20a%20principle%20out%20of%20that%2C%22&f=false) principus ar savu fizioloģisko reakciju. Nav tā, ka baudu vispār nevar pieminēt ētiskā strīdā, bet ir vajadzīgi principi, kas to piesaista. Piemēram: "Vienīgais, kas padara darbību ētisku vai neētisku, ir tas, vai tā vairo baudu vai ciešanas" + "Bauda un ciešanas mērāmas uz vienas skalas" + "Mana bauda un manas ciešanas ir svarīgākas par govju, jo es droši zinu, ka manējās pastāv".
Protams, tad var izrādīties, ka tev un taviem oponentiem ir atšķirīgas ētiskās orientācijas - tas ir, viens no jums ir gejs, otrs zoofīls, trešais - sadists...