Tieši šinī dienā, bet pirms trim gadiem rakstīts tekstiņš. Vienkarši atradu un kkā dīvaini palikās.
„Es pati brīnos cik daudz naida, dusmu un sīku sarūgtinājumu ir manī.Tie mani grauž. Bet mani sapņi ir skaisti. [..]Dīvaini tik, cik nogurusi es jūtos. Ne konkreti šobrīd, bet nu jau kādu laiku. Pietam morāli un garīgi, nevis fiziski. Bet tā taču nevajadzētu būt.[..] Atceros vēl pirms pāris nedēļām stāvēju uz Deglava tilta un domāju, kāda dzīve būtu bez manis. Tagad es tā nedarītu. Bet man ir bail [..]Savādi. Atkal par to pašu. Atkal – savādi. Un no visa savādā es laikam esmu vissavadāka.[..]”