Jā, es esmu holēriķe. Un mans garīgais šādu vai tādu iemeslu dēl mainās ik pēc 5min. Bet ja man sēžot pie datora, cilvēks kas guļ gūltā met ar smago ķemmi un pēc tam turpina īdēt ar tekstu "uzliec taču mūziku" (interesanti, kas tad ir tas, ko es tagad klausos??) es esmu dusmīga. Un ja vēl tas viss notiek sveša cilvēka priekšā ar domu "paskat, es varu atļauties šo un to", tad es esmu līdz asarām dusmīga. Tikpat dusmīga es esmu tad, ja tiek paziņots, ka veikalā ir jāpēr lielā cīsiņu paka, jo redz dažs-labs te ir jau gandrīz uz pastāvīgu dzīvi apmeties. Jā, es dusmojos, ja 11.00 ceļot cilvēku vienīgie vārdi ir "Ej dirst!" (sāku jau pierast - gandrīz kā labu rīta vietā). Jā, es dusmojos, ja man ir jādara darbs, kas patiesībā man nemaz nebūtu jādara.