Atcerējos.
Kkad pagājušogad ciemojos pie draudzenes, kura dzīvo drauga dzīvoklī kopā ar drauga mammu. Mēs omulīgi virtuvē sēdējām, bijām jau vēlu aizpļāpājušās, kad tā drauga mamma pārnāca mājās. Drosmīga sieviete - uzsākusi savu mazo biznesu un cīnās pamatīgi, vienīgi tovakar "relaksējās" lēnām aizlejoties mūsu acu priekšā un klātbūnē. Un kā daudzi iedzēruši viņa daudz runāja - stāstija par savu jaunību. Kad viņai bijuši 16 gaduu viņa iemīlējusies par sevi krietni vecākā puisī, gribējuši bēgt kopā, kad viņas vecākā māsa kavalieri nocēla , vai apmēram tā. Bet vārdi, kas visvairāk palikuši atmiņā un kuriem aizvien vairāk pati sekoju, bija - ja ir slikti, sāp sirds, nestāstīt to nevienam. Tāpat nesapratīs. Aiziet vannasistabā, atgriezt ūdenskrānu, izraudāt, izkliegt visu tā, lai neviens neredz, nedzird.
-
Jāiet dušā.