|
[25 Oct 2024|12:19pm] |
šonakt redzēju divus sapņus.
vienā pasaule bija beidzot nolēmusi visu cilvēcisko, ieskaitot cilvēku, noslaucīt no zemes virsmas. debesis pārklāja melni mākoņi un mēs skrējām uz mazajiem, gaišajiem cerības stūrīšiem, kuri lielā ātrumā ieņēma tumšo toni. bija diena, bet bija nakts. es izjutu spēcīgāko vēju, kādu varu iedomāties, kam sekoja tornado, zibeņi un es pat nezinu, kā pārējo raksturot. un, kad šķita, ka mēs esam izsprukuši sveikā, lai gan nezinu, kā, un debesis noskaidrojās, mēs redzējām, kā aiz horizonta ceļas milzīgs tsunami. es samierinājos ar beigām, tādēļ pamostoties, jutos mierīgāka, nekā ierasts. apmulsu, ka tomēr jāturpina šī dzīve. tomēr, ēdot brokastis, sapratu, ka esmu piemirsusi, kā jātur nazis un dakša.
otrajā bija sekss. visiem bija kaislīgs sekss. mums bija iedalīta milzīga telpa ar vairākām gultām un stūrīšiem, uz kuras cilvēki bija viens pie otra pielipuši kā medus lāse pie zeķes. no rīta, kad trolejbusā braucu uz lekciju, šķita, ka čalis, ar kuru gulēju, man sēdēja pretī. viņa skatiens bija tāds, ka viņš mani grib vairāk, nekā tajā sapnī. mūsu lomas bija mainījušās.
|
|
|
[23 Oct 2024|04:43pm] |
|
es neesmu profesionālis, es esmu vienkārši čuvaks no Bauskas.
|
|
|
[22 Oct 2024|06:07pm] |
|
"Neskumsti, tūlīt jau pavasaris. Tā kāda kundze veikalā mierināja par tumšo laiku sabēdājušos draudzeni."
|
|
|
[21 Oct 2024|11:48pm] |
|
“I want to learn more and more to see as beautiful what is necessary in things; then I shall be one of those who make things beautiful. Amor fati [likteņa mīlēšana]: let that be my love henceforth! I do not want to wage war against what is ugly. I do not want to accuse; I do not even want to accuse those who accuse. Looking away shall be my only negation. And all in all and on the whole: some day I wish to be only a Yes-sayer”
- Friedrich Nietzsche, The Gay Science: With a Prelude in Rhymes and an Appendix of Songs (burvīgs avots)
|
|
|
[19 Oct 2024|08:26pm] |
|
Kā jūs tulkotu 'busy-bodies'? Cilvēkus, kas ir aizņemti ar kaut ko svarīgu. Tur tālāk seko paskaidrojums 'the regular people'.
|
|
| Komentārs par jaunrunu jeb newspeak |
[19 Oct 2024|02:59pm] |
Newspeak jeb jaunruna var būt pozitīva, ja tā piešķir/skaidro jēgu, ērti apraksta kādu nebijušu lietu/fenomenu. Valodas mērķis tomēr ir nodrošināt efektīvu komunikāciju (sadzīviskā/profesionālā komunikācijā - ja var pateikt vienu, kāpēc teikt divus vārdus?). Taču, ja jaunruna nonivilē jēdziena pamatoti negatīvo konotāciju, tā man šķiet kā ļoti bīstama spēlīte ar jēgas kariķēšanu, kas ilgtermiņā var veicināt arvien no realitātes patiesā skarbuma atsvešinātus, atļaušos, arvien pamperētākus cilvēkus.
Piemērs: unalive. Jaunrunas vārds, kas ieviesies leksikā, pateicoties video, audio, teksta koplietošanas tiešsaistes sociālā tīkla tīmekļa vietņu (Youtube, Facebook, Twitter) cenzūras algoritmiem. Lai apietu šo cenzūru, cilvēki izdomā kreatīvus lingvistiskus veidus.
Apskatīsim jaunvārdu "unalive". Pats par sevi, ārpus konteksta, tas ir pavisam nekaitīgs. Taču kontekstā ar milzu traģēdiju, nāvi, nenormālu ciešanu potenciālu, kaut vai uz auksta asfalta sašķaidītiem siltiem ķermeņiem kopā ar haotiski salocītiem metāla konstruktiem. Unalive noniecina nāves un miršanas nozīmi, dzīvības transformatīvo būtību, vārda noskaņa ir triviāla, tā atņem no nāves patiesās jēgas, vietā piešķirot skanējumu, ko varētu raksturot vārdi "naivs nihilisms".
Mans iespaids kā funkcionē algoritmi (vienkāršojot): cilvēkam, augšuplādējot savu materiālu, tas kontentu kategorizē kā "auglīga vide reklāmai" vai "neauglīga vide reklāmai". Tās ir manis izvēlētas kategoriju definīcijas, jo tikpat labi varētu teikt, ka algoritms sadala kontentu divos tipos: tajos, kur ir slikti vārdi un sliktas domas un tajos, kuros ir labi vārdi un labas domas. Slikts ir jebkas, kas sakustina vienmuļuma, paredzamības un kastrētas realitātes pieredzes mierīgos ūdeņus. Slikts ir jebkas, kas varētu pārsteigt un likts saraukt uzacis, nereti slikti arī ir paust idejas, kas aptver alternatīvus skatu punktus (kas ir dzīves lielākā bagātība cilvēkam, kurš spējīgs vienlaikus turēt sevī vairākus skatu punktus un vairākus viedokļus par vienu tēmu). Tas nogalina idejas plurālismu.
|
|
|
[19 Oct 2024|11:31am] |
Izlasīju Šteinberga rakstu satoros par nebinaritāti. Pēc tā, šķiet, pasaule sadalās divās daļās - tajā kura pieņem binaritāti un tajā, kura nepieņem.
Otrs, kas pēc teksta izlasīšanas lika aizdomāties, ka nebinaritāte esot neērta un nedroša un liek zaudēt māju sajūtu. Līdz šim man bija licies, ka cilvēkiem, kuri to izvēlējušies, tā tieši liekas ērta un droša. Ka viņiem liekas šausmīga un ieslogoša gan atrašanās kastītēs, gan noteikumi, gan viennozīmīga interpretācija un tieši tāpēc viņi izvēlas pretējo (vismaz šo esmu dzirdējusi gana bieži). Respektīvi viņiem viss ir tāpat kā man, viņi tiecas pēc labā un skaistā tikai otrādi, kā spogulī.
Pēc Š. rakstītā iznāk, ka nebinaritāte tomēr ir nepatīkama, bet vērtīga. Vērtīga ar ko? It kā ar radošumu. Radošumu, kas balstās neparastos salīdzinājumos vai drīzāk pielīdzinājumos.
Man radošums nesaistās ar nebinaritāti. Aprakstīt esošo var būt tikpat radošs process kā aprakstīt neesošo. Arī salīdzinājums nav vienkārši nebinārs. Tas ir drīzāk atspulgs, kāda daļēja sakritība, lietu pārklāšanās esenciālā vai formas līmenī. Kad divas lietas piepeši kļūst par pāri, kurš liek pasmaidīt vai noskumt, vai citādi aizskar dvēseli.
--------------------
"nebinaritāte ir nedroša, neērta un prasa piepūli. Mācīties nebalstīties vienkāršos pretstatos man ir svarīgi un interesanti, bet man tas patiesībā izdodas ļoti reti, kaut es spēcīgi jaušu šīs mācīšanās vērtību. Ir bailīgi, pat baiļpilni mēģināt domāt "viņpus", jo pirmais iespaids neizbēgami ir saistīts ar nenoteiktību, stabilā pamata zudumu. Ar nezināmo un nezināšanu. Ar minējumu un taustīšanos. Ar atbildību un aukstu brīvību. Ar siltu māju sajūtas zaudēšanu."
I. Šteinbergs / Nebinaritātes plašums, kā es to redzu, un literatūra
|
|
| nāc palīgā |
[19 Oct 2024|09:25am] |
Mīļie Cibulīši,
Es griežos pie Jums jo esmu ļoti izmisis. Mani satrauc kāda mana drauga labklājība. Manā dzīvē man ir bijuši daudzi draugi, daudzi labi draugi un daļa no viņiem nu jau ir draugi kādam citam kādā citā dimensijā (vai citā pasaulē vai citā saulē, sauc kā gribi). Es esmu līdzjūtīgs cilvēks un citu nelaimes man smagi gulstas uz sirds, es staigājos (esmu pat sācis skriet vieglā riksītī, jo vienkārši staigāšana vairs nedod vēlammo rezultātu). Tātad man ir viens draugs, kas šobrīd, kā man šķiet, laiž pa virsu milzīgam laimes un ekstāzes vilnim. Viņš nav man pirmais tāds draudziņš, kas ir atradis tādu vai citādu veidu, kā nokļūt šī viļņa/kalna samitā, esmu piedzīvojis arī kā izskatās šie cilvēki kad šis kalns beidzot nolemj viņus nomest no virsotnes, es zinu ka tur apakšā ir aiza, kam seko bezdibenis. Nu lūk, un mans instinkts man kliedz virsū kā dusmīgs vecāks, ka kaut kas ir jādara lietas labā, jāpietur kaut aiz rokas šis draugs, lai viņš vismaz neiekrīt tajā bezdibenī, bet es stiepjos un stiepjos viņam pretī, bet viņš skatās uz manu roku neizpratnē un saka: "I got this, tu ar savām ķetnām man tikai traucē, tu, tu ar savām ķetnām tikai panāksi to, ka es nokritīšu un iekritīšu bezdibenī." Un es jau neesmu nekāds rokas padošanas speciālists, es jau nezinu kā to pareizi darīt, es tikai zinu, ka mans instinkts man kliedz virsū, mana sirds man kliedz virsū, ka nevar atstāt mīļo draugu balansējam virs bezdibeņa bez uzraudzības. Un tātad mīļie Cibulīši, ko man iesākt?? Es ticu jūs arī esat pazīstami ar šādām situācijām. No vienas puses, var jau būt ka mans čoms tiešām ir atradis atslēgu uz eidaimoniju un es ar savu sagruzīto prātiņu nesaprotu un nespēju aptvert to kā tas ir, tā tiešām varētu būt, jo Dievs ir mans liecinieks, man līdz eidaimonijai kā līdz kalna galam, bet no otras puses es esmu redzējis kā tamlīdzīgs eidaimonijas rēgs ierauj cilvēku ellē, kas pēc tam izspļauj ārā šī cilvēka vārgu atblāzmu un man asaras birst no tā cik ļoti gribas viņam palīdzēt. Es nezinu, varbūt mani centieni ir nepareizi, vai es cenšos palīdzēt sev vai ko es faking daru, bet es nevaru nedarīt neko un es nevaru noskatīties kā vēl viens man tuvs cilvēks pazūd bezdibeņa tumsā.
|
|
|
[18 Oct 2024|04:55pm] |
labākās zinas no Rigas:
Rīgā no 1.novembra tiks aizliegta kravas transporta tranzīta satiksme Pērnavas ielā.
|
|
|
[18 Oct 2024|02:17pm] |
|
man liekas, ka augļus vajag turēt siltumā
|
|
|
[18 Oct 2024|01:58pm] |
|
|
|
[18 Oct 2024|01:46pm] |
|
šis ir mans templis, tam ir augsts slieksnis un aiz tā var redzēt citu tempļu vārtus
|
|
|
[18 Oct 2024|12:41pm] |
|
es apmeklēju vismaz 2-3 izrādes dienā, un ņemu līdzi vieglu pledu, kas palīdz pret kondicionieri vai citreiz var palikt zem dibena ērtākai sēdēšanai uz grīdas
|
|
|
[18 Oct 2024|10:41am] |
reizēm no rīta vajag drusku atsperties, lai izvēlētos dzīvot šo dienu. reizēm ir vienkārši jāpasēž un jāpagaida, lai dienā ienāk kādas norādes zīmes.
šodien ienāca Krivades teksts: https://satori.lv/article/dazi-redzesanas-un-valodas-satiksanas-gadijumi
un man tad kļuva skaidrs, ka es nevis rakstīšu grantu, bet atšifrēšu interviju ar Plūdu māksliniekiem un tad braukšu uz templi.
|
|
|
[17 Oct 2024|11:04pm] |
Nez, ko zazis tāds kluss palicis?
-------------------
It is this great gap of modern ethics, the absence of vivid pictures of purity and spiritual triumph. The ordinary honest man, whatever vague account he may have given of his feelings, was not either disgusted or even annoyed at the candour of the moderns. What disgusted him was not the presence of a clear realism, but the absence of a clear idealism[...] this leave us face to face with the human consciousness filled vith very definite images of evil, and with no definite image of good.
/ Chesterton, Heretics
|
|
| pozeru bazis |
[17 Oct 2024|09:36pm] |
|
paiet garām labais, es saucu, čau labais, labais paiet garām neatsaucas, kur diez labais tā iet, laikam labais aiziet projām, paliek tikai mazais Kārlītis
|
|
|
[16 Oct 2024|08:13pm] |
šodiena bija visa brīva sākot no vieniem, un es, protams, neko nespēju izdarīt.
paēdu, paskatījos youtubi, tad pielipu ekrāniem.
nu, vismaz paķemmēju suni un izdomāju ideju semināra darbam, bet man viņš jānod jau piektdien, un laika to izdarīt būs maz.
bet varbūt tā pat ir labāk, ka tas laiks kļūst maz, jo, kad ir vairāk brīva laika, es neizdaru neko.
es guļu un raudu par to, cik man grūti, kā man nav spēka.
telefonā katru dienu atzīmēju kā es jūtos. es nesaprotu, vai tas ir normāli 4 no 3 nedēļas dienām justies sūdīgi? reizēm 3 vai 4 dienas pēc kārtas. un tad pārējās ok vai pat ļoti labi? es nesaprotu, vai ar mani kaut kas reāli nav kārtībā, vai arī es vienkārši gribu, lai kaut kas nav kārtībā? vai tas ir normāli, ka es tik bieži esmu tik šausmīgi pārgurusi?
un vakaros ir tik ārprātīgi grūti. it kā diena bija laba, bet vakars vnk nu drausmas. paliek tik smagi un visa par daudz, un es vienkārši nespēju ar sevi pabūt klusumā. es eju ar suni ārā bez austiņām, bet tam, kas ar viņu notiek vai vispār man apkārt, es nespēju pievērst uzmanību. nu, es cenšos, es kaut kad arī skatos, bet faktiski es esmu savā galvā vai nekur. nespēju novest domas līdz galam. gribu raudāt. visu laiku grūti elpot. nevaru ievilkt elpu, visu spiež ciet.
man ļoti pietrūkst manu draugu. neesmu apmeklējusi arī nekādus pasākumus jau ilgāku laiku. nav laika vai šķiet, ka, ja iešu, nebūs laika vai arī pārgurums.
no rīta manam sunim uzbruka cits suns, bet tā bija mana vaina, jo pielaidu savējo viņam klāt. abiem viss kārtībā, bet, nu. nu, galīgi nedomāju ar galvu.
šķiet, ka man ir kaut kādas kuņģa problēmas. visticamāk no tās vemšanas. vēl kaut kādas varžacis uz pēdām. man šķiet, ka gandrīz vispār neskatos vairs tālumā.
tiešām nesaprotu, kā es jūtos. likās, ka labi.
|
|
|
[15 Oct 2024|07:07pm] |
šodien ēdu auzu putru ar auzu pienu,
biju praksē,
paēdu garšīgas pusdienas, pēc kurām uzreiz vēl uzēdu šokolādes tāfelīti, biezpienmaizi, riekstus un galetes
nevarēju apstāties, jutos vainīga
tad biju uz pēdējo terapiju un stāstīju, kā tagad par sevi rūpējos un viss ir forši
braucu mājās un vēroju, kā citi stāv aiz veikala durvīm un vēro lietu
paēdu otrās brokastis (divas maizītes ar lasi)
un pavadīju laiku ar brāļa meitu
lasījām pērlītes, kas sabira zemē
pieslēdzos zoom sanāksmei
ilgi sēdēju telefonā (šodien kopā pāri 4h)
kaut ko parakstīju
uztaisīju plānās pankūkas
fantazēju par destrukciju
veidoju prezentāciju rītdienai
|
|
|
[15 Oct 2024|11:12am] |
|
Kad Nēgeli beidzot ir nokļuvis Japānā un pēc garā ceļojuma brauc vilcienā, viņš jūt, ka hierarhiski zemāk stāvošais japāņu pavadonis no viņa saspringti gaida sarunas pavedienu, bet Nēgeli galvā skan tikai "tō" – kamertonis, kam vajadzētu ievadīt sarunu, bet tā nenāk, rīklē ir tikai apēstās zivs, sojas un vasabi pēcgarša. Tipiski japāniskā garā šī gluži maznozīmīgā rindkopa, kas veltīta "tō", izsaka ļoti daudz uz romānā aprakstīto vēstures lielo pagriezienu fona. Precīzāk nekā jebkuras citas detaļas, varoņu biogrāfijas vai salīdzinājumi tā apraksta Rietumu un Austrumu kultūru satikšanos. Japāņu pieklājība, kas paredz neveiklo klusumu piepildīt ar bezjēdzīgu saviesīgu sarunu, sastopas ar eiropieša iekšupvērsto egocentrisko skatienu, kurš sevī neatrod neko vairāk par apēsto zivi.
|
|
|
[14 Oct 2024|07:08pm] |
|
Šķiet, vēl pirms kāda pusgada ne tikai krievu, bet arī latviešu rindās bija manāms gan satraukums, gan ironija par ielu nosaukumu maiņu un pieminekļu novākšanu. Šobrīd uz priekšu virzās de Tolli, Upīts un Edžus, bet nekādu satraukumu vairs nemanu. Nez, cilvēki noguruši un samierinājušies, vai mans soctīklu burbulis transformējies. Lai gan it kā cenšos sekot līdzi visādi noskaņotiem.
|
|