tāda nelāga sajūta, ka, šķiet, galīgi neprotu un nezinu cibas ētiku. Tu man interesē, bet mēs taču neesam draugi. Draugi šķiet tik nopietni (un īstenībā arī ir), bet negribas pazaudēt tos, kuri ik pa laikam izsper ārā ko sakarīgu (der arī galīgi nesakarīgu) (man patīk lietot iekavas). Laikam pa vecmodīgo jātaisa tā kā tāda telefonu grāmata, jāpieraksta visi un tā. Ik pa laikam tad jāpāršķirsta, ko nu mani favorīt anonīmie cibas kareivji raksta un domā. Grūti.