Pirms kāda laika es draudzējos ar vienu puisi. Draudzēties ir vārds, ko lietoju ļoti nosacīti. Ne īsti draugs, ne īsti ne-draugs. Nosacīti draugs, vopšem.
Viņš man likās ļoti interesants tā iemesla dēļ, ka viņš bija tieši tik neinteresants. Parasts cilvēks.
Labi, nē, nebija arī tik traki. Es "nosacīti" izbaudīju viņa kompāniju. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk. Bet pa lielam (mans tulkojums vārdam "overall") man bija amizanti (mans izcilais tulkojums vārdam "amusing").
Kāpēc? Man viņš atgādināja cilvēku-NPC. Veids, kā viņš runāja, eksistēja utt bija tik fascinējošs man. Neticami, ka tādi cilvēki ir.
Man bija interesanti viņu vērot, ar viņu komunicēt. Viņš bija ģeologs, mašīnu un foto entuziasts. Vai kaut kas uz to pusi.
Un vienreiz viņš man stāstīja, ka viņam patīkot lasīt Rvīnu Vardi.
Es toreiz pirmo reizi par viņu dzirdēju, bet kaut kādā veidā tas man palika prātā. Gan jau pateicoties savdabīgajam pseidonīmam. Labs mārketings.
Starp citu, ja man kādreiz vajadzētu, ja es kādreiz gribētu, mans pseidonīms būtu Tāra Stikla. Man liekas smieklīgi. Anyways, dodamies tālāk.
Kā jau ar NPC's tas ir ierasts, viņi ar laiku kaut kā nemanāmi izplēn no tavas dzīves. Vismaz esmu novērojusi, ka tā notiek man.
Tad nu, kā tradicionāli pienākas, mans draugs kaut kā izplēnēja no manas dzīves. Atstājot aiz sevis vien pāris siltas atmiņas (tai skaitā par angīnu, ko saķēru lielā mērā viņa dēļ), dāvinātu mazu sniega bumbu (to ko var kratīt) un Rvīnu vardi.
Nu pagājis vairāk kā gads, moš ilgāk, un tomēr es par viņu dažreiz aizdomājos. Nezinu kāpēc.
Un tad vienu dienu mana kolēģe, atsaucoties uz vienu vakaru, kad kopā dzērām (nosacīti) un pļāpājām (tiešām pļāpājām) par NPC's, viņa atsūta man Satori rakstu. Rakstu par NPC's, autors – Rvīns Varde.
Te raksts: https://satori.lv/article/seit (un man ļoti patika)
Man likās ļoti amizanti. It īpaši, jo to rakstu viņa man atsūtīja pirms pāris mēnešiem un es tikai tagad saņēmos to izlasīt. Bet izlasīju. Un šis raksts, gluži kā mans senais (nosacīti) draugs, man nedaudz sasildīja sirdi šajā pirmajā novembra sniegā, pirmajā novembra ziemā. Pat vairāk nekā regulējamais radiators pie kā šobrīd sēžu, kas neproporcionāli jeb drīzāk nesimetriski silda tieši pusi mana ķermeņa.
Kā jau ierasts, prokrastinācijas rezultātā, jutos inspirēta uzrakstīt pārdomas par šo. Un vispār prokrastinācijas rezultātā es arī izlasīju to rakstu. Viva la prokrastinācija!
Šim stāstam nav morāles vai mācības btw.