bija mazs mental breakdown (nu tāds neliels, pieklājīgs)
viss tik ļoti vienlaikus sabira virsū, ka vienkārši tā sanāca

sapratu, ka laikam pārdzīvoju visvairāk par to
par to
ka, lai arī es rīkojos ļoti true to myself,
nekā citādāk nedarītu,
vienmēr kāds atrod kādu problēmu.
Es atkal nonāku pozīcijā, kur otra puse nejūtas labi, es nejūtos labi.
Drives me insane.
Vai tiešām es esmu tik iedomīga, oblivious un neredzu, ka maybe es vienkārši esmu tāda un neko nesaprotu, turpinu pieņemt shitty lēmumus?
Bet ejot tam visam cauri atkal un atkal, es nespēju tā līdz galam uzskatīt.
Tik tik savādi
Tik savādi
Mēs esam tik citādi un savādi, laikam jau nevaru sagaidīt, ka otrs cilvēks domās vārīgajās situācijās tāpat.
Bet es taču neesmu tik naiva, ka uzskatu, ka tev tuviem cilvēkiem taču būtu jādomā kaut cik uz viena viļņa ar tevi. Kā tad notiek attiecības.
Jūtos, kā tāda tīne, kas tikko tikai sāk iet cauri šādām lietām. Tas jau nekas, ka šis nav nekas jauns.
Reizi pāris gados uzpeld šīs sajūtas, situācijas.
Mēs maināmies. Nemainās tikai tas, ka maināmies. (ha, cik cringe vēl es varu būt)