mani nereti pārsteidz veids, kā es dealoju ar kaut kādām shitty lietām, kas notiek manā dzīvē
esmu vairāk optimistiska, nekā šķiet vajadzētu
laikam neiztikt bez pilnīga numbness dienām, kur viss šķiet pointless tajā pat laikā ir tāda
fiziski un mentāli kairinoša, izteikti neērta, grūti paskaidrojama sajūta. Tu gribi raudāt, bet tu neraudi.
Tikai gribi ātrāk nejusties šādi un viss. Ļoti confusing.
Esmu mazliet padevusies, bet nezinu kāpēc, bet! tādā liberating veidā.
Es varētu turpināt pārdzīvot, bet es vēl jo projām esmu overall happy. Varbūt ne ierastais happy, bet happy.
Es zinu, kā es jūtos, zinu, ka daudzas no problēmām ir neizbēgamas. Zinu, ka daudz kas notiek otru pušu personīgo nedrošību (insecurities) dēļ.
Nē, nav tā, ka es vienkārši noveļu vainu uz visiem apkārtējiem, ignorējot savējo.
Bet, ziniet, dažreiz cilvēki vnk ir ignoranti un stulbi.
Cilvēki ir stulbi.