vakar pēc darba uzēdu no dzimšanas dienas palikušos ķiļķenus, uzcepu, uzsildīju,
ielecu dušā
un tad jau bija jāskrien ārā, ar draudzenēm bijām iegādājušās biļetes uz izrādi "Konklāvs" (DDT)
šķiet tā ieguva arī spēlmaņu nakts balvu jaunajām lugām or something
man ļoti patika
šķita personīgi, kaut kā tomēr aizķēra arī to emocionālo stīgu
ne jau tāpēc, ka es baigi releitotu ar notikumu
drīzāk kā jau katrā filmā -- es taču neraudu tāpēc, ka tas notiek ar šo izdomu tēlu
es raudu tāpēc, ka zinu, ka stāsts ir dzīvs. Un, ja arī nav noticis ar tā attēlotāju,
tad noteikti noticis ar kādu citu. Īstu cilvēku. Kas reāli tam ir gājis cauri.
Un, manuprāt, lielisks, emociju izraisošs mākslas gabals ir tas,
kas spēj pietiekami trāpīgi tikt līdz tai ticamības stadijai.
Ka kāds tā ir juties. Un es to jūtu arī sevī. Es jūtu līdzi.

Šoreiz gan Klāvs stāstīja par to, kas reāli ir ar viņu noticis.
Protams, tas ir citādāk, kaut kādā ziņā iedarbīgāk, bet tajā pat laikā grūtāk, šķiet, realizējams.
Tāpēc man tā likās lieliska izrāde. Īstus stāstus par sevi bieži vien ir pat grūtāk pastāstīt tā, lai
skatītājs sajūt to dziļākā līmenī.

Te mans stāstījums mazliet aizgāja putrā -- kā tad ir?
jā, šis bija īsts stāsts, kas noticis ar viņu. Tāpēc šķiet, ka nedarbojas mans arguments "es raudu par nevis attēlotāju, bet gan par pašu stāstu, kas ir attēlots tik dzīvs, ka varu daudz vieglāk identificēties ar cilvēku, kas realitātē tam gājis cauri" (es actually izrādē neraudāju). Nedarbojas arguments, jo viņš jau nav tikai attēlotājs, viņš ir tas dzīvais tēls ar kuru viss notika.
Nē, anyways, tur varēja būt jebkurš cits aktieris (protams, pietiekami pienācīgs), bet tas stāsts dzīvoja neatkarīgu dzīvi. Pat ja tur nebūtu Klāva (īstā stāsta varoņa), tas stāsts bija pietiekami labs un radoši pašpietiekams, ka arī bez viņa tas dzīvotu un dzīvoja labi. Un to varēja just.

Var just, kāpēc man nekad neveicās ar garo stāstu rakstīšanu. Šis ir tāds rasols, ka man pašai acis un smadzene sāk sūrstēt, lasot šo savārstījumu. Bet šis ir man.

Anyways, ignorējot manu recenzijas reklāmas pauzi.

Pēc izrādes mēs aizgājām paēst uz Lielo Kristapu. Turpat netālu.
Tur bija auksti un galīgi sūdīga tualete (cik ironiski). Nu tur nebija sūdu, tikai viss pēc urīna oda, saplīsis, no kontakta izrauts roku žāvētājs. Bet vismaz bija ziepes un varēja rokas nomazgāt. Ēdiens tīri ok. Pārāk lielu recenziju par šo netaisīšu.

Tad atbraucām mājās, izgāju pastaigā, atnācu mājās un līdz kādiem trijiem naktī nospēlēju videospēles ar draugu.

Tagad es prokrastinēju darbu. Uz mani gaida, kad sarakstīšu tekstus. Žēl, ka viņiem šitie neder.