piektdien plānots iziet ārā man, pāris draugiem, boifim un dzīvokļa biedrenei/draudzenei.
Gribu atzīmēt izlaidumu.
Viņi savukārt nav tikušies mēnešiem. Kopš.. situācijas (kas bija fully mana vaina).
Šī būs pirmā reize, jo pa lielam situācija ir nomierinājusies.

Ar draudzeni esam tikušas pāri tam, bet, tā kā draugs ar viņu nav ne reizi ticies kopš tā laika,
tur jo projām ir diezgan saspīlēta situācija. Vairāk pat no viņa puses, bet kas ir pilnīgi saprotams.
Tas gan ir scary un nedaudz exhausting.
Nezinu kas būs piektdien.

Es kā vienmēr gribu, lai viss ir labi. Lai visi jūtas labi. Lai viss ir labi.
Bet ar šādu domāšanu ir tricky.
Nav reālistiski.
Jādod space human emotions. Saprotu un daru pēc iespējas.

Bet negribu to pasēdēšanu padarīt arī par kaut kādu vecās veļas mazgāšanu.
Negribu, bet nevaru sagaidīt, ka viņš pēkšņi visu aizmirsīs, ignorēs situāciju.
Es to neprasu, bet prasu to nevilkt speciāli ārā.
Viņš ir emocionālāks.
Viņa arī.
Viņa var izlikties, pielāgoties.
Viņš nevar.
Mēs visi nebaidāmies no konfrontācijas,
bet es vienkārši negribu.
Tik daudz laika pagājis.

Man nešķiet šis tik iracionāli.
Tad redzēs.