šodien (kā jau visu iepriekšējo nedēļu un noteikti arī turpmāk) atkal uz kamī sajūtu viļņa

man jāatzīst, ka man pilnīgi vienalga par to, kas notiek
es nezinu kāpēc
un jūtos vēl sūdīgāk par to, ka jūtos sūdīgi, ka man vienalga
es nezinu kas šis ir,
cilvēki apkārt ir miserable, draugi un ģimene ļoti jūtami šo visu ņem pie sirds (kas ir pilnīgi normāli un nedomāju, ka blakusprodukts kaut kādai pūļa reakcijai vai kaut kādai iedomātai state of mind, kā šādā situācijā būtu "pieklājīgi" reaģēt)

es sēžu un skatos uz šo visu un man ir pilnīgi vienalga. visi tie stāsti, footage no sagruvušām mājām, bāreņiem pazemes autostāvvietās, slimniekiem, kam nevar palīdzēt (vai cik klišejiski es šo pasniedzu, tas nav domāts kā jox). Nekas. Neko tas manī neizraisa.
Es nezinu vai šis ir kaut kāds aizsargmehānisms, iespējams.
Man bieži sanāk (biežāk nekā gribētos) nejust neko. laikam tas, jā.

no otras puses man šis nešķiet nekas jauns. tikai tagad šī kara situācija ir atmigrējusi mums tuvāk. Ak nē, Eiropa!
tikai visās citās 3ajās pasaules valstīs (atvainojos, ka eju atkla tik klišejiskā virzienā, bet dont care), kur šis notiek vēl jo projām, šajā brīdī, un ir noticis gadiem, par to visiem ir vienalga. Par šo es pieķeru sevi aizdomājamies.

nezinu ko šis nozīmē. nedomāju, ka tas mani padara par sliktu vai ignorant cilvēku. nezinu. bet laikam šādi ir vieglāk šo visu izdzīvot (ļoti pārspīlēti to saku). Dealošu ar visu, kad man nepieciešamība spiedīs. Pagaidām dzīvošu kā ignoranta egoiste. Nekas jauns, nekas jauns, Albēr.