cik graujoši cik unfortunate
Ka ir tik daudz ko kā jūtu ko nekad nevaru ietvert vārdos. Gan savai gan citu saprašanai.
Tik daudz kas tiek domāts, tik abstraktos sajūtu līmeņos, bet tur tas arī paliek.
Jūtos pilnīga emocionālā analfabēte, invalīde.
Viss kā sevi par to mierinu ir sakot sev, ka šīs izjūtas ir tik advancētāks, tik inteliģentas, ka transcendē to ietveršanu vārdos.
Tās neļaujās tikt notvertas, saprastas, izteiktas. Jo varbūt man un citiem nemaz nav pietiekamu līdzekļu un vaļas vispār tās saprast, kur nu vēl atbilstoši to patiesajai nozīmei.
Tā arī viņas tur paliek, marinējas un iznāk tikai dažreiz, kad viņām nav ko darīt un iespējams grib manu uzmanību, kaut mazliet.
Nez ko darīt, kā rīkoties, lai mēs labāk saprastos. Lai es tiktu viņām līdzi. Kaut kur kavējos, visu mūžu kavējos nezinu kādēļ.
Beigās sanāk viens vienīgs “nezinu”
Nezinu kāpēc kas un kā. Kāpēc Tev tā šķiet? Nezinu, tiesam nezinu.
Viņa ir tik shallow, viņa neko nezina. Saka kaut ko, bet nespej izskaidrot ko tas nozīmē. Izdomā vārdus kam nav nozīmes.
Ir, bet ne man ne Tev. Un ja nav ne man ne Tev tad tik pat kā nav vispār.
Jākļūst tik klišejiskai šobrīd, bet es nekaunos
Vai puķe ko neviens nekad neredz, skaistākā puķe pasaulē
Vai no viņas kāda jēga ja neviens to nekad neredzēs
Viņa neeksistē, ak vai ak vai