šķiet, ka tik daudz izplūstu runājot ar citiem tāpēc, ka tik maz runāju ar sevi

es daļēji aizmirstu daļēji man tas fiziski nesanāk runāt ar sevi. sevišķi runāju par tādām deeper tēmām, par dažādu iekšēju, ārēju procesu analizēšanu
man bieži grūti koncentrēties, bieži grūti savākt domas, tāpēc es to nemaz nedaru

bet kad pienāk izdevība. sevišķi, kad sen neesmu tā reāli runājusi, esmu pamanījusi, ka ļoti izplūstu.
man vienmēr bijis ko teikt, lai arī cik pretentious un annoying tas būtu, par visu pa lielam. par sevi, par citiem. daudz.
nezinu kādēļ, pieņemu tas ir vienkārši manā dabā, its my design. varbūt tas ir kaut kāds aizsargmehānisms, kas veidojies cauri gadiem. varbūt abi. gan jau.
bet vienmēr tik interesanti.

cik daudz gudrāka, cik daudz emocionāli inteliģentāka gan es būtu, ja piekoptu šo biežāk.

labi..

bet vispār, kāpēc es šo rakstu (jau atkal aizmaldījos, cik ironiski šim gadījumam).
es nonācu pie atklāsmes, ka jo vairāk esmu sevī lietas izrunājusi, jo mazāk man ir vēlme tās izlikt ārā.
Tātad, laikam man komunikācijas un savu viedokļu jēga ir nevis, lai kāds ar tiem rezonētu utml, bet lai tie tiktu ārā no mana prāta. Vienalga kā, vienalga kur. Lai tie tiktu ārā no/uz to purgatory.

es zinu, ļoti bēbīšu atklāsme. ļoti pašsaprotama lieta, šķiet, lielākai daļai (kaut apzināti vai neapzināti), bet es nekad nevarēju saprast. tagad laikam esmu tuvāk saprašanai. Vispār neesmu pozitīvisma fane. As in, es nedomāju ka ir tāds viens galapunkts, ko es sasniegšu. Saprašana šajā kontekstā. Es nevaru bīdīties tuvāk saprašanai, jo tas nav viens reāli sasniedzams punkts. atkal tik pašsaprotamas idejas, pilnīgi kauns.

es to vienmēr sevī biju uzskatījusi par tādu annoying īpašību. Insecurity. It īpaši runājot ar kādu par savām sajūtām, deeper koanceptiem. Ka es aizeju tik nesakarīgās domās, tik haotiskos, neorganizētos viedokļos. Un tie viedokļi tik bieži ir tik nekonkrēti un vienā un tajā pašā laikā pretēji, tādi, kuros veidojas disonanse. Es konstanti apstrīdu visu, ko domāju un tā arī ne pie kā nenonāku. Lai gan varbūt es nonāku pie tā, ka nevaru nonākt. Tas savā ziņā arī ir kaut kas. (šis viss ieraksts ir peak piemērs tam par ko es rakstu, vnk viss viena liela pretruna un apziņas caureja).

Insecurity, jo vienmēr, still kind of, biju dusmīga, ka nespēju nofokusēties, nespēju pateikt kā domāju. Bet tas tāpēc, ka es tik ilgu laiku nebiju ne par to domājusi, ne vispār domājusi. Dzīvoju kā npc. Nedomāju. Un kad pienāk izdevība izpausties, man nāk ārā viss.
Iedomājos, ka normāls cilvēks (fuj, izklausās, ka es sevi sauktu par kaut kādu out of ordinary, quirky nenormālu, ak šausmas) to dara neapzināti, konstanti izvērtējot lietas un konceptus, konstanti veidojot viedokļus, kas visu šo procesu padara daudz viendabīgāku un atbildi daudz skaidrāku. Iziet sava veida filtram.
Kamēr es to nedaru, nedomāju vispār, līdz pienākusi izdevība izpausties un tad tikai es sāku to filtrēšanas procesu, kas tik daudziem, tai skaitā man, ir nesaprotams un sarežģīts.

Mana stāsta morāle, kas ir domāta laikam tikai man, ir šo apzināties biežāk. Trenēt sevi, biežāk ne tikai privāti aizdomāties par lietām (kaut zinu tas man nākas grūti), kaut uzrakstīt trashy paragrāfu cibā, jebko. Bet tādā veidā sevi nedaudz vairāk disciplinēt un censties tikt skaidrībā ar to, ko jūtu, ko domāju, kā uzskatu. Citādāk šis nepalīdz nevienam.

Vot tā.