ai disciplīna ai disciplīna
kur ir tavi draugi

vajadzētu man vairāk būt tādai šitādai
bet es ieeju ļoti savādā state of mind, kur ļoti grūti savākties
es nezinu kāpēc
dažreiz šķiet tikai par spīti. Dažreiz šķiet, ka nav mana vaina (bet kāda cita iekšēja procesa, cita ego, id, whatever). Bet tad atkal tā domāt, šķiet, ir dikti bēgt prom no atbildības.
Varbūt man tiešām grūti pieņemt, ka neviens cits kā tikai es, viena pati, viena apziņa, esmu vainīga.
Vai visas puses kopā. Gan jau. Viena saka un otra tikai piekrītu. Pirmā tā, kas izdomā -- otra, meaning, tā, kas galu galā pieņem lēmumus. Tur jau vēl ir citas, bet nekļūšu lieki sīkumaina.

Man vajag vairāk disciplīnas, vairāk savākties. Bet, kolīdz es šo apzinos, tā mani kāds nošauj. Nošauj zemē, turpina šaut, lauzt, ķēpāt. Tad saprotu, ka laikam man patīk. Man patīk, ka ir slikti. Tad apzinos, ka laikam es pati sev to visu daru.
No vienas puses manī ir ļoti stipra sajūta -- jā, es visu kontrolēju. Es sev varu pateikt nē, es varu apstāties vai sākt, kad vien vēlos.
Bet tad pienāk brīdis, kad man būtu jāsaka nē. Tad gan pēkšņi es ar pilnu pārliecību ignorēju to. Cik hipokrātiski, cik hipokrātiski.
Tik pārliecināta, ka visu varu izdarīt, viss tik vienkārši. Vienkārši sākt darīt. Varbūt arī ir. Bet es taču nemāku to vienkārši. Es tikai atlieku, atlieku uz nākamo svētdienu.
Atkal cik nesaprotams savārstījums. Galvenais jau lai es saprotu.
Galvenais ir es. Vai ne tā!

Šādos brīžos man palīdz atgriezties pie šī funkadelic tracka
https://www.youtube.com/watch?v=UGGVy4RkUs0
Šobrīd ir tāds brīdis.
Dažos atbalso vārds prokrastinācija. Es domāju, ka šai parādībai ir daudz vairāk nezāles raksturs. Tāpēc nesaukšu to tā. Nesaukšu nekā. Atlikšu par šo domāt uz nākamo.. .