pāris filmas, ko pēdējā laikā esmu noskatījusies, bet kurās ir kaut, kas, ko nevaru izturēt. Faktiski labas, pat izcilas filmas (vismaz pēc pārējās pasaules sprieduma), bet tajās ir konkrēti aspekti, kas man vienkārši liedz to pienācīgi pozitīvi novērtēt.
:
paris, texas (es nevarēju izturēt to māti, kāpēc viņa bija jāuztaisa tik shallow? un es nerunāju par profesijas izvēli. Kaut kā nenoticēju viņu stāstam, nulle chemistry. Vismaz sīkais bija ģeniāls). Vismaz pati filma vizuāli bija ļoti skaista, tiešām. Tā, ka tas spēja kompensēt nepatikas.
persona (abas lēdijas man kaut kā galīģi nesimpatizēja, arī šķita tik vienpusīgas, kaitinošas. Noteikti esmu par maz izglītota, kulturāla, lai saprastu Bergmana meistardarbu)
raw (atkal vienārši nenoticēju stāstam. Kaut kas tur bija par daudz vai pat par maz. Visam pa vidu kaitnošs galvenais tēls. Žēl. Tas notriekšanas scene gaļas dēļ vispār neloģisks, vai varbūt tā ir realitāte, kur ar šādām ietām its easy to get away with, nekādu seku).
nomadland (pavisam noteikti nedomāju, ka labai filmai vajag kaut kādu standarta plot vai vispār notikumu. Sajūtu, ka kaut kas "notiek". Bet šī bija sāpīgi garlaicīga (un man patīk garlaicīgs). Nelikās pietiekami saistošs ne tēls, ne viņas stāsts, iekšējie pārdzīvojumi un what not. Vizuāli arī galīgi ne kaut kas man.

Kā man tā sanācis atrast problēmas sieviešu performancēs? varbūt esmu prasts patriarhijas, male gaze vergs un ienīstu sievietes, pakļaujos vīrietim. Varbūt arī, itkā es zinātu pati sevi. Bet varbūt mani standarti par to, kādam cilvēkam ir jābūt ir pārāk augsti, vai varbūt tas augstais standarts ir vīrietis. Sievietei jābūt kā vīrietim, tikai tad tā būs jēdzīga. Ha! Varbūt arī es tā domāju, tas gan būtu smieklīģi. Bet es nekad neiznu ko un kāpēc domāju, tāpēc te esmu.