es nespēju beigt sajust stipru emociju, stipras ilgas pret cilvēkiem, ko nepazīstu, neredzu. Cilvēkiem bez sejas. Man viņi pietrūkst, lai gan nemaz neesmu viņus pietiekami sev saņēmusi vai devusi tiem mani pašu. Nekā.
Es tikai dzirdu viņus, bet nekad neredzu. Es dzirdu viņu pārdomas par lietām, kas kaut kā skar arī mani (vai varbūt tikai gribētu, lai tās skar mani).
Kā tas ir iespējams izjust stiprākas emocijas pret neko, nekā pret īstām lietām, cilvēkiem. Varbūt es tikai skatos uz sevi caur viņiem, dzirdu viņos to, ko gribētu dzirdēt sevī.
Man ir skumji, ka nespēju viņus iegūt vairāk, ka tie ir tik neparedzami, netverami. Laikam tiešām skumji drīzāk par sevi. Dīvaini.
Tik neskaidrs šis savārstījums, piedod, ne speciāli.