dzejolitis
cik sver manas domas
ja nekad tās nepadodas
cik gan spēka tām ir skriet
gribu stāvēt, bet nepāriet
tvert tās man par ilgu
vieglāk skaitīt lietu
lietū slapjas, tām vienalga
iela viena, gaita katrai sava
skrienot aizmirst jakas
aukstumā nespēs dzīvot pašas
sala, sala, sasala
vecie ziedi acīs sakalta
mani gadalaiki nomainās
laikā domas apstājas
katra savā pieturā
gaida kad kāds savāks tās
sasalušas, sakaltušas
kaut uz brīdi vismaz piekusušas