Kur, tavuprāt, sākas un kur beidzas izvēles iespējas cilvēkiem, kuri cieš no hroniska naida, rasisma, slinkuma, klīniskās depresijas, epilepsijas lēkmēm, PTSD, bipolārajām novirzēm, ADHD, autisma, šizofrēnijas un citām galvas ķīmijas kaitēm?

Es saprotu, ka tu esi atradis veiksmes formulu, kā būt laimīgs utt. Bet tas ir tikai pateicoties tam, ka visticamāk esi diezgan vesels un tāpēc ka ar savu izvēli tu tik tiešām vari ietekmēt ķīmiju sev galvā. Bet lūdzu izvairies savu laimes maģiju uzspiest visiem pēc kārtas, it īpaši cilvēkiem, kuriem nav paveicies piedzimt neitrālā vidē tik veseliem kā tev.

Pa īstam slimiem cilvēkiem nav jājūtas vainīgiem, jo viņi tavu izvēli nevar veikt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

LOL, tu jau atkal izfantazē itin visu ko, kas nemaz nav teikts.

Protams, ir jau kaut kāda daļa, kad ir vienkārši ģenētiskas vai fizioloģiskas slimības, kur neko daudz nevar darīt. Bet ideja ir par to, ka vairumā gadījumu izvēles ietekmē ķīmiju galvā. Nevis fatāli jāpieņem, ka ķīmija ir tikai kaut kāda bez zālēm neregulējama figņa. Domā, ka cilvēki, piemēram, ar šizofrēniju var būt tikai nelaimīgi?

Un par vainu vai uzspiešanu jau tu pats izdomāji. Es neko tādu neteicu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un tā arī turpini neteikt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man izskatās, ka tu gribi teikt, ka nekādas brīvās gribas nav kā tādas, visu nosaka ķīmija. Es varētu tevi nodurt un teikt, ka man to lika darī ķīmija galvā. Vai tiesā mani attaisnotu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē. Ja tu zaudētu šo cīņu ar savas galvas ķīmiju un kādu savainotu, tevi notiesātu vai arī atzītu par rīcības nespējīgu un ārstētu.

Kā tev šķiet, cik cilvēki cietumā ir tādi, kuri vienkārši zaudējuši šo cīnu ar galvas saturu? Kā būtu pareizāk ar viņiem rīkoties? Ieslēgt uz visu mūžu? Nāvessods? Ārstēt ar agresīvām zālēm? Vai ārstēt ar skaistiem vārdiem un debīlām reliģijām?

Kā tev šķiet, vai cilvēcē ir ārsti, kuri šo problēmu ir daudz intensīvāk pētījuši par tevi un mani un zin labākas atbildes?

Tas, ko es tev gribu teikt, ka varbūt tavs viedoklis ir pat pareizs veseliem cilvekiem, bet tik un tā labāk turi muti. Cilvēkiem, kuri patiešām cieš no iekšējām vai ārējām problēmām, tas tikai būs kā mentosa piebēršana kolā, ja tātds lēmēts hipijs kā tu pienāktu un pateiktu "viss ir tikai izvēle, izvēlies būt laimīgs un tu tāds būsi", "depresija ir paša izvēle" vai arī vēl trakāk "nomierinies, āfrikā nigeriem iet vēl sliktāk".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

emm.. vispār es to teicu pats sev, pirkārt. jo man ir bijusi apstākļu izraisīta (ne ķīmiski) depresija, kā arī es daudz esmu domājis par to, ka šajā pasaulē man trukst prieka. t.i. pat, ja ir iemesli priecāties, prieks nav tik piesātināts un spilgts (kā, piemēram, zem ekstazī vai tamlīdzīgi). Bet es gribētu, ka šajā pasaulē valdītu piesātināts, spēcīgs prieks. Un vienīgais, kas man atliek šajā gadījumā - izlemt: es būšu priecīgs/laimīgs. Man tā būtu izvēle. Pietiks filosofēt un būt atsvešinātam no pasaules.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tev izdosies!

(Reply to this) (Parent)