Man izskatās, ka tu gribi teikt, ka nekādas brīvās gribas nav kā tādas, visu nosaka ķīmija. Es varētu tevi nodurt un teikt, ka man to lika darī ķīmija galvā. Vai tiesā mani attaisnotu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē. Ja tu zaudētu šo cīņu ar savas galvas ķīmiju un kādu savainotu, tevi notiesātu vai arī atzītu par rīcības nespējīgu un ārstētu.

Kā tev šķiet, cik cilvēki cietumā ir tādi, kuri vienkārši zaudējuši šo cīnu ar galvas saturu? Kā būtu pareizāk ar viņiem rīkoties? Ieslēgt uz visu mūžu? Nāvessods? Ārstēt ar agresīvām zālēm? Vai ārstēt ar skaistiem vārdiem un debīlām reliģijām?

Kā tev šķiet, vai cilvēcē ir ārsti, kuri šo problēmu ir daudz intensīvāk pētījuši par tevi un mani un zin labākas atbildes?

Tas, ko es tev gribu teikt, ka varbūt tavs viedoklis ir pat pareizs veseliem cilvekiem, bet tik un tā labāk turi muti. Cilvēkiem, kuri patiešām cieš no iekšējām vai ārējām problēmām, tas tikai būs kā mentosa piebēršana kolā, ja tātds lēmēts hipijs kā tu pienāktu un pateiktu "viss ir tikai izvēle, izvēlies būt laimīgs un tu tāds būsi", "depresija ir paša izvēle" vai arī vēl trakāk "nomierinies, āfrikā nigeriem iet vēl sliktāk".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

emm.. vispār es to teicu pats sev, pirkārt. jo man ir bijusi apstākļu izraisīta (ne ķīmiski) depresija, kā arī es daudz esmu domājis par to, ka šajā pasaulē man trukst prieka. t.i. pat, ja ir iemesli priecāties, prieks nav tik piesātināts un spilgts (kā, piemēram, zem ekstazī vai tamlīdzīgi). Bet es gribētu, ka šajā pasaulē valdītu piesātināts, spēcīgs prieks. Un vienīgais, kas man atliek šajā gadījumā - izlemt: es būšu priecīgs/laimīgs. Man tā būtu izvēle. Pietiks filosofēt un būt atsvešinātam no pasaules.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tev izdosies!

(Reply to this) (Parent)