vakar dzēru šņabi un atcerējos par savu vectēvu. arī viņam garšoja. bļe, kā garšoja. pat tad, kad bija jāzīmē tēvijas varenību cildinošas skrejlapas. eh, kā mūsu tā laika dzīve būtu pārvērtusies, nebijis cenzūras... idejiski pavisam cita doma un vizuālais noformējums. visi no mums ir redzējuši šo ķecerīgo afišu!?



arī tās tapšanā mans vectēvs piedūris savu pirkstu. ieraudzījis to pēc cenzūras, viņš nodzērās pavisam...
nocēlu no staļļaugšas afišas necenzēto oriģinālu un ieskanēju, lai pēc visiem šiem gadiem beidzot grospaps varētu atdusēties tīru dvēselīti.