Divus vakarus pēc kārtas tik brīnišķīga saules gaisma! Pamazām sāku iemīļot šo pilsētiņu, kopš esmu atradusi jaunas vai senaizmirstas pastaigu vietas. Lai gan arī iepriekš dzīvoju ļoti zaļā vietā.

Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu.
Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.

Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.

Pievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.

Tags: sadzīves ainas

pireneju pussalā
pussasalis sālsstabs stilba resnumā ar grieztām rievām
kā tomāta sēkliņas
es pret savu celi hraps salauzu mamuta kaulu
tas tik bija pulveris, kas tur izbira, zili brīnumi
pulveris bija mucveidīgs, tas spīdēja saulē un darīja savu lietu, pilnīgi pulverizētu
vienu vienīgu reizi uzsmēķēju cigāru
ar irbuļu lietu zem nojumes slēpos un slēpoju slēptās slēpes
apslēptas izklaides, kad ārā līst nedrīkst
bet es izlīdu vienās zeķēs un dabūju zeķu tanline
tas ir bravūrīgi tā teikt, kopš dinozauru laikiem, bet zeķu tanline mani padara par tēlainu tēlu
tālmešanas meistars es esmu, varu iesviest logā pusaizēstu pudeles trauku
puse mārrutka, divas tējkarotes aso piparu un laima puslode
puse odzes, divas mērkarotes aromātiskās kafijas
trompetes skaņas un talmuda kserokopijas pavairotas, lai attīstītu poras uz pieres un uz pēdām dzīvo devītās adventes māsteri, kuriem ar plāksteri aizlīmēts virtuves logs, tie cīgās cīnās, špricējas un ar elkoņiem cīnās, stampeding editing and proceeding strutas ir tīrākais penicilīna pietātes enkodings vai pat brutāls kamieļu kamiešu kompīdings var arī asklēpisko sonoru palaist pa apvadu, ja viņa ir ieciklēta vai savādāk mitiģēta verbālā trose
valis ar koronu m paku
palaist vali palaistuve vaļa vulva vovulācija
mimikratorisks baleta uzvedums ar balto sejas pūderi un tādiem kā kimono, bet baleta adresācijā
sasiets pauniņā situacionisms suziņkijs viskija pleznu pūd p.ū.d. pārcilvēcisks ūdens dimensions ar akvalangu uz tu arvien atlētiskāks ar katru dienu racionālāks steigšus apēst steiku lielu resnu lāci un lāceņu medu verlibra logos lokos un pelnītos un nepelnītos voiceka skribentos rokturu līmlentēs vaikles laimes pūdētais cukurs stāv lampā uz goda piedzītā plūdoņa penzā un stargeitā nemaz ne vulnerabls stiegrains sienas pulkstenis ar laimes laimu ar ciparu surogātu it kā viens būtu iepūsts, bet pārlieku komplicēts, bet otra pulsācija ir tiešā pretrunā lieliskuma principam, ko apspriežam šodien, par to runājam un to cildinām kā mēli mums patīk pielikt pie zobiem, ja pa šo laiku nav izveidojušās permanentas, bet brīžiem nenoslēpjamas grimases mūsu sejas muskulatorā pašapziņa neļauj aptraipīt savu godu un pašcieņu, tā sliecas mums nodemonstrēt cik vīlušies esam izdalītajā setapā, kuram arī ir savas gradācijas līdz līmenim, kur pat tavi apzināti sasniegumi ir predeterminēti, bet protams vienmēr paliek tā karote ar kuru sevi baro vai ar dieva vai tēva, vai svētā gara roku un tikai padomā uz palodzes gulēdams, vai, iedams mājās, esi paņēmis visu nepieciešamo, lai atgriežoties varētu atkal pagriesties, lai nebūtu tā, ka pašam sev teiktais izrādītos tikai spogulijas algāmijas.

puritānija
es pirms pusdienām
biju satraucies
biju licis grodā ogas
tu biji licis grauzdiņus pogā?
pakrovskā
tieši biju solījis, ka darīšu paganeli
tu raudāji, kad es tev teicu, ka tu būsi kanēlis
trauki plīsa paši, es pat neturēju sevi rokās
tu krietni pastrādāji, kad teici, ka neesi pelnījis atpūtu
tu jau pats būtu vairāk solījis, ja es tev neproponētu
tā jau saka, kad zirgi badās
tā. siekalas nav no mizas tecējušas
tās visdrīzāk ienākušas pa sānu durvīm un turējušas rokturi ciet
pagaidi. tā, lūk. kas tur bija par satraukumu, pilnīgi iegāzās glāzē vesels lērums atreferētu centību. visas divas dienas bija lieliska sajūta, ja neskaita straumi strombergu.
piecas dienas cietu klusu, sestā dienā lēju liesmu, septītajā uzvarēju
tieši tas pats, kas ar mani atgadījās
esi laipni aicināts kurlmēmo klubā
bet ja padomā tas arī ir lietderīgi, bet to nākamreiz.

a bitch-slapping tree

Vai spējat iztēloties diženo cilvēktiesību teseraktu?