22 November 2011 @ 03:54 pm
 
Ja nu ir kaut kas, ko pilnīgi un galīgi nekā nespēju saprast, šajā kategorijā pavisam noteikti ietilpst tas milzīgais pusinternetu (un līdz ar to, es pieņemu, arī lielas daļas irla populācijas) naids pret saviem ķermeņiem, kas liek teju vai ar putām uz lūpām vērsties pret visu un visiem, kas nav definējami ar (+/-) kaulu kambara jēdzienu. Labi, nav runa par apaļumiem, kas jau pavisam reāli ietekmē veselību un pašsajūtu, bet kas tik ļoti un kāpēc mūsu sabiedrībā ir, pardon my French, sajāts, ka ir ok citiem likt justies sliktāk tikai tādēļ vien, ka to vari, un ar savām nereti jau gandrīz psihozēm bāzties citu šķīvjos, makos un galvās? For fuck's sake, nu.
 
2 | +
 
( Post a new comment )
f[info]f on November 22nd, 2011 - 04:05 pm
ū, jā, jā, šitais ir vienkārši fascinējoši, un tas naids nav aptverams. ne pret saviem ķermeņiem, ne pret citu. i mean, i have my days, bet apkārtējo izskatu pat es nespēju vērtēt tikai pēc tā, cik kilogramu viņiem uz kauliem. kas notika ar skatīšanos uz 'lielo bildi', proporcijām, galu galā - uz sejas glītumu?
(Reply) (Thread) (Link)
falter ego: scallywag's day off[info]shiry on November 22nd, 2011 - 04:21 pm
Un kas notika ar ilgu laiku sludināto self-esteem stūrakmeni pieņemt un mīlēt sevi tādu, kāds esi? Kāpēc pēkšņi (or maybe not? varbūt vienkārši nebiju tam iepriekš pievērsusi uzmanību) šīs akūtās problēmas ar nepatiku pašam pret sevi tiek tik izteikti un nežēlīgi pavērstas pret citiem?
Pārfrāzējot Lūisu, jā, es neesmu ķermenis, kam ir dvēsele, bet gan dvēsele, kam ir piešķirts ķermenis, bet tieši tāpēc es to kopšu, mīlēšu un lutināšu, nevis mocīšu un sodīšu par to, ka tas neatbilst kaut kādiem abstraktiem self-išūzu nomāktu indivīdu standartiem.
(Reply) (Parent) (Link)