Un kas notika ar ilgu laiku sludināto self-esteem stūrakmeni pieņemt un mīlēt sevi tādu, kāds esi? Kāpēc pēkšņi (or maybe not? varbūt vienkārši nebiju tam iepriekš pievērsusi uzmanību) šīs akūtās problēmas ar nepatiku pašam pret sevi tiek tik izteikti un nežēlīgi pavērstas pret citiem?
Pārfrāzējot Lūisu, jā, es neesmu ķermenis, kam ir dvēsele, bet gan dvēsele, kam ir piešķirts ķermenis, bet tieši tāpēc es to kopšu, mīlēšu un lutināšu, nevis mocīšu un sodīšu par to, ka tas neatbilst kaut kādiem abstraktiem self-išūzu nomāktu indivīdu standartiem.