Pēc svētdienas esmu sapratusi, ka dzīvoju utopiskā iedomu pasaulē, kur tos šmāķus, kas nav īpaši atzīmēti kā testeri, neviens necenšas atpogāt un pašam vien zināmu iemeslu dēļ izvarot. (Tas sakarā ar to, ka, atlaižu iekārdināta, pamanījos nopirkt labo skropstu tušu, kura, kā mājās atklājās, bijusi ne tikai pavirināta, bet pat jau stipri vien izlietota. Bet nu neko, pati vainīga, ja.)

Abet vispār par šmāķiem runājot, šis lika stipri vien vilties, ibo uz sava ģīmja nekādas brīnumpārvērtības nemanīju. Principā efekts tāds pats kā manam mīļākajam tonālajam (Buržuāža 10 stundu miega zieķim), bet no otras puses - nav mana fasāde vēl pōru krāteru un grumbu kanjōnu izvagota, so par kādu gan īpašu feisa izlīdzinājumu varētu būt runa, ne. Un labi vien ir.

Iepriekšminētais brīnums sola arī notušēt sejas nevēlamo spīdumu, bet sakarā ar to, ka mans deguns par savas esības galveno sūtību uzskata glancēti laistīties cauri jebkādiem matētājiem un maskētājiem, un es jau esmu atmetusi cerības mūsu duelī kādreiz nešaubīgi uzvarēt, arī par šo solīto efektu nevaru pilntiesīgi izteikties. Šis tādā ziņā darbojas daudz efektīvāk, bet, kā jau teicu, mana deguna glancētās superspējas uzveikt nav varējis vēl nekas.

Un tad vēl uz Ziemassvētkiem beidzot savos nagos dabūju šo podiņu, kura pildījumam teorētiski būtu vajadzējis likvidēt - vai vismaz samazināt - manus tumšos zemacu riņķus. Lieki piebilst, ka neko tamlīdzīgu (vēl?) neesmu novērojusi, bet bija jau arī ārkārtīgi naivi cerēt, ka kaut kāds krēms ņems un izlabos to, kas man jau gēnos paredzēts. Un nav arī gluži tā, ka nekāda labuma nebūtu - vismaz mans paranormāli sausais acu rajōns ir atkopies līdz stipri vien perfektai kondīcijai. Tumšai, bet visādi citādi perfektai. Ar to tad arī laikam vajadzētu samierināties.