Abet vispār ir tā - ilgstošāki novērojumi ir apstiprinājuši teoriju par to, ka mana ļoti minimālā mūzikas klausīšanās pēdējos pāris gados ir apzināta. Vaina, protams, manā pārlieku jūtīgajā dvēs'lē, ibo emocijiņu tik daudz, ka visas i gribēdams nevar novaldīt, un tad nu šās ņem un izplūst pa visu, ko tajā brīdī daru, skatos vai klausos. Un tad jau krietni vēlāk, kad viss sen pārgājis un aizmirsts, uzliekot to pašu, kas klausīts depresēšanās laikā, jāķer pie sirds un jāatkrīt pēļos, jo visa milzu skumja atkal gāžas pāri, ka ne atjēgties. Tā nu mūzikas mapītē ir kādas piecas apakšnodaļas, kuras ārā nedzēšu un arī nedzēsīšu, bet paklausīties arī nevaru. A žēl, you know. Tad nu tagad ar to visu ļoti uzmanīgi un mazās devās, labāk, lai pietrūkst, nevis vēlāk nelabumu atsit.