Otrajai grāmatai tiku līdz trešajai nodaļai, bet tālāk vairs nevaru izturēt. Zinu, ka esmu no modernās un "stilīgās" literatūras visnotaļ atpalikusi, bet vai tad tiešām tagad visur kā galvenās tēmas ir mīlas trīsstūri, rombi un, diespas, taisnstūra paralēlskaldņi? Nu vienkārši mī un žē, cik var, nu.
Vot i atmetu lasīšanu malā un sāku tā vietā Bafiju no pašiem sākumiem skatīties. Jo tas taču ir pavisam citādi, vai ne. Ha.

Sapņoju, ka ar vīra kungu braucām kabrioletā (iekšējās sajūtiņas saka, ka krāsas ziņā tas varētu būt bijis violets) un man kāds iešāva galvā. Lode iegāja tieši pie kreisās auss un izgāja virs labajiem deniņiem, bet viss ļoti tīri un akurāti, asiņu pavisam nedaudz, un caurumiņi tik mazi, ka pirkstu iebāzt nevarēja (jā, es pamēģināju). Un neko, galvsāpe visai baisa, bet visādi citādi nekādas vainas. Bija gan ar ko radus un draugus pauztraukt, gan lielisks attaisnojums tam, ka neizcepu kūku uz Mīļumiņa ciemošanos. A win-win, really.