Pagalmā vakar no nezin kurienes uzradies kādus mēnešus trīs, varbūt četrus, vecs kaķēns, un LAUŽ MANU SIRDI. Mežonīgs nav, bet rokās arī īsti negrib doties, tad nu nonesu ēdienu un ūdeni un mēģinu pielabināties. Actiņa pūžņo, pats (vai pati; who knows, you know) sarāvies kamoliņā, bet paēda un padzēra, un tad gulēja, aptinies bļodiņām. Un LAUZA MANU SIRDI. Un tagad ceļo līdzi izzūdošajiem saules pleķiem, lai sasildītos, un vai es jau minēju, ka LAUŽ MANU SIRDI?
Tādu noķert, aizstiept pie veta un tad ieriktēt labās mājās, lai noēdas liels un izlaižas kā maiss.

Par vetiem, kaķiem un pūžņojošām acīm runājot, mammas mīkstmiesis šodien atbilda visiem kritērijiem. No savas jaunās kaimiņu draudzenes laikam dabūjis pa [vienīgo] aci un tagad staigā apkārt, stenderēs triekdamies, bet mammai tikmēr, protams, LŪST SIRDS.