Reiz jau par šito čīkstēju, zinu, bet nu vienalga — kad bija astoņsimtie ibumetīni dabūjami, vot, tad bija dzīve. A to tagad ar astoņām četrsimtā tabletēm saujā jūtos teju vai absurdi.

Pagājšnakt sapnī toties atkal klaustrofobiski riebīgas šaurības un milzu sniegputeņi. Varbūt tāpēc arī šorīt ar sāpošu kaklu pamodos.
Bet vispār — kur ir mani slaktiņsapņi, zemapziņa, aļo.