Laiks joprojām nav atšķetinājies, un tās ne-šodienas, kas ik pa laikam uzplaiksnī, neliek miera. Šovakar cenšos nenogrimt Jāņos pirms četriem gadiem, bet īsti atkratīties tomēr neizdodas, atkal un atkal kaut kas neredzami aizsit elpu un izsit no līdzsvara, un iekšā tikmēr kārtu pēc kārtas nogulsnējas kaut kas kaucoši ilgveidīgs.
Un ej nu saproti, kam tas viss tagad.

Toties taustāmi reālajās ziņās - vienatnē nupat tikai pusotra diennakts, bet ēšanas paradumos jau par visiem simts esmu atgriezusies savā Brīvības ielas most single periodā.