10:22 am
Bet no rīta, autobusā kratoties uz darbu, izklaidējos, izdomājot citu pasažieru un garāmgājēju biogrāfijas. No kurienes viņi nāk, kur dodas, ar ko kopā dzīvo un ar ko nodarbojas. Piemēram, stāv pieturā tāda veca, paresna tantīte zilā mētelī ar rozēm izrakstītu lietussargu rokā, un brīdī kad viņa atver savu lietussargu un izpleš rozes pieturā, es pavisam skaidri varu iztēloties, kā viņa runā, kā staigā, kur staigā un ko domā.
Bet pretim man sēž brīnišķīgi skaista, jauna, blonda būtne, es paskatos uz viņu - un neko neiztēlojos. Ko vispār var domāt tāds cilvēks? Nav ne jausmas. Ar visādiem vecīšiem un dīvaiņiem es identificējos daudz vieglāk. Nezinu, kāpēc. Uz brīdi man sāk likties, ka skaistums ir kā bruņas - tas noslēdz visus tos, avotus, vai, pa kuriem normālos apstākļos izplūstu kāds stāsts vai kāda versija.
Tomēr šī teorija mani briesmīgi apbēdināja, un es turpināju slepus šķielēt uz blondo, līdz neizdomāju visumā pavisam pieklājīgu un ticamu biogrāfiju.
Hei, pastāsti mums arī, par ko domā "the bold and the beautiful", un kāda ir to biogrāfija! :)
The bold and the beautiful nebrauc autobusos, tas bija pirmais, ko es izdomāju. :))
Tātad - skaista un nabaga, un strādā, piemēram, kādā vārtu uzstādīšanas firmā vai uzņēmumā, kas tirgo ventilatorus, piemēram, par sekretāri vai asistenti.
Vai arī Pelnrušķīte, kuras ļaunā pamāte dzen viņu ik rītu uz centrāltirgu, lai pensionāru apsēstā tramvaja vagonā, milzu iepirkumu maisiem rokās dotos atpakaļ un vārītu, šmorētu, mazgātu, gludinātu, berztu un spodrinātu! :)
mums skolā aktiermeistarībā pie gaideļa bija šitāds vingrinājums - izsekot svešinieku, novērot viņu un iegaumēt detaļas un apmēram izprast viņa dzīves stilu/biogrāfiju, vēlāk ieūtoties lomā attēlot ;)
es gribēju pateikt skarbāk
Cilvēka griba ir viņa debesis, kā teica Zentas Mauriņas tēvs. :P
kāds domā par lietām, citi - par cilvēkiem, bet dažs - par idejām
Ņemsim lietas vienkāršāk. Vairuma laika es nedomāju vispār, man šķiet.