Shelly -

10:22 am

Rano s utra poka tjemno, poka tjemno, tā ap pulksten 11 sestdien izbraucām no mājas, lai dotos uz šautuvi.

Šautuve izrādījās ļoti efektīvs betona pazemes bunkurs. Plāksne uz letes vēstīja, ka pirms došanās šautuvē jāuzrāda personu apliecnoši dokumenti.
- Priplilji, - nokomentēja Dārgais. - Man nekādu dokumentu nav. Tev ir ?
- Man ir, - es nedroši atbildēju. - Pase.
- Nu, tad šausi tu. Es fotografēšu. Mums vajadzēju pneimatisko.
- Pneimatisko mums jau sen vairs nav, - paskaidroja vīrs aiz letes, un novicināja uz stendu sev aiz muguras. - Ir tikai kaujas.
Es nožagojos. Jo tālāk, jo labāk.
Pēc nelielām diskusijām parakstījos par vienas Makarova aptveres izšaušanu, paņēmu plakātu ar mērķi, koši zilas plastmas ausis un devos uz šautuvi.
Šautuvē stāvēja divi vīri - instruktors un apmeklētājs.
- Uzlieciet ausis! - nokomandēja instruktors.
Apmeklētājs sāka šaut. Zibšņi pa visu telpu, drausmīgs troksnis un ložu čaulītes, kas lido visriņķī. Es metos pie Dārgā.
- Es negribu, - bļāvu pilnā kaklā. - Es negribu negribu negribu!!!
- Turies! Neesi tāda ņuņņa!
īsu brīdi vizualizēju, ka varētu doties atpakaļ pie laipnā vīriņa un teikt "nē, atvainojiet, esmu ņuņņa un pārdomāju". Kaut kā... pazemojoši. Ar apņemšanos mirt stāvus nevis dzīvot uz ceļiem devos šaut.
Ievieotju vienu attēlu. Kā varbūt nojaušat, cilvēkus, kas šauj ar Makarovu, labāk fotografēt no aizmugures.

Ar savām šaušanas prasmēm biju visumā apmierināta. Instruktoram gan, liekas, gribējās, lai es šautu pa mērķa centru, bet mani tīri labi apmierināja iespēja vispār trāpīt savā plakātā. Samaksāju 6.40 par astoņiem šāvieniem un līdām ārā.
- Man ir pilnīgi skaidrs, ko mēs darīsim manā dzimšanas dienā. Pie velna boulingu! Nākošreiz iesim šaut!

Man niez nagi, tāpēc oftopicā ielikšu vēl dažas bildes no pastaigas pēc šautuves apmeklējuma.


Krēslas iela



Botāniskajā dārzā bija rudens svētki. Šis varētu būt mūsu dzimtas ģērboņa augs. Kas par nosaukumu!



Pie Botāniskā dārza sētas - sveiciens visiem, kas mīl sēnes.