Shelly -

Ne jau par poligāmiju tādā formā, ka katru vakaru kniebjas ar citu un pēc tam lielās :)
Nomācoši dominē uzskats, ka cilvēks principā nespēj būt kopā ar vienu partneri visu mūžu. Un, ja tev liekas pretēji, ja tu kaut vai centies un ceri būt tāds gulbis - tad ir sajūta, ka jātaisnojas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Godīgi sakot, man liekas, ka cilvēks to spēj gan, bet tikai pie noteiktas apstākļu sakritības, kas nemaz negadās bieži. Un nav tur neko ne lepoties, ne kaunēties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams.

(Reply to this) (Parent)

Man domāt, tas tāpēc, ka neviens savas dzīves laikā nevar pierādīt, ka būs kopā ar cilvēku X visu mūžu un nekad nepiekrāps, līdz ar to šāds apgalvojums ir neticams un izklausās pēc nepamatotas zīmēšanās. Galu galā, dzīve ir gara, un ko tu vari zināt, kas būs pēc desmit gadiem? Tas, ka līdz šim tu esi bijis monogāms, neko vēl negarantē.
Savukārt to, ka cilvēks ir bijis poligāms, var pierādīt, un, ja tu reiz tāds esi bijis, tad acīmredzot tu spēj tāds būt arī turpmāk.

Nu tipa kā ar nevainību - vienreiz pazaudē i vsjo, a tas, ka tu vēl neesi to pazaudējis, neko negarantē ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Respektīvi, ja cilvēks ir bijis monogāms, tas neko nepierāda, bet ja cilvēks bijis poligāms, tas gan kaut ko pierāda. Diezgan tendenciozi :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tāda ir dzīve ;)

nē, nu principā jau eksistē iespēja pierādīt, ka tu patiesībā neesi bijis poligāms un tava līdzšinējā poligāmija ir bijusi piespiedu kārtā veikta (piemēram, psiholoģiskās iespaidošanas rezultāts), tikai tad tu, droši vien izskatītos pēc pilnīga idiota, kas nevar sev jēdzīgu partneri atrast. Patiesībā es droši vien varētu nosaukt dažus piemērus, kur cilvēks ir "pēc dabas" monogāms, bet dzīve tā iegrozījusies, ka nesanāk. BET - tieši šis fakts, t.i., ka "pēc dabas" monogāms cilvēks arī var pamainīt partnerus, un ne reizi vien, jau arī runā par sliktu monogāmo cilvēku stāstos par to, ka viņi nu akurāt ar vienu un to pašu līdz mūža beigām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nez kāpēc atcerējos Sadu, kurš ar lietoja varen smalkus un gari izvītus teikumus, lai pierāditu, ka labs ir ļausn, un pretdabisks ir dabisks. Jo ja viņš to pateiktu īsi, visi vienkārši smietos :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nujā, protams. Gudrāk jau ir, vēl 30 gadu vecumu nesasniegušai, paziņot "es līdz mūža galam nemīlēšos ne ar vienu citu, kā tikai ar personu X" un pēc tam sašust, ja cilvēki par tik pārsteidzīgu deklarāciju pasmīkņā un neņem to gluži par pilnu ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zini, man liekas, ka mēs šo diskusija skatamies kaut kā atšķirīgi. Tu runā par cilvēkiem, kas staigā apkārt, deklerējot savu uzticību, es runāju par cilvēkiem, kas staigā apkārt, bļaujot "tas nav iespējams! tas nav iespējams! tev nekas nesanāks!"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

PS - un tas otrais, manā skatījumā, nav mazāk smieklīgs, ja kas. :/

(Reply to this) (Parent)

Nu, tās ir vienas problēmas divas puses. Tie, kas neizsaka spriedumus par to, vai būs uzticīgi līdz mūža beigām vai nekādā gadījumā nebūs, tak neizraisa nekādus konfliktus ;)

I mean, man neviens nekad nav teicis, ka es nebūšu uzticīga savam puisim - lai arī man ir izteikti "poligāma" pagātne. Neviens pat tādu mājienu nav devis. Tā ka atļaušos apšaubīt, ka eksistē daudzi jo daudzi cilvēki, kas ne no šā, ne no tā sāk stāstīt normālam pārim, ka viņi tūlīt, tūlīt sāks drāzties pa labi pa kreisi ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Stāstīšana pārim par šādiem nolūkiem izklausītos pēc uzprasīšanās :)
Un es padomāju pie sevis, kas man liekas gudrāk un kas stulbāk - kā tu jautāji - un izdomāju, ka man liekas stulbāk gan, ka cilvēks konfliktē par svešu dzīvi. Ja cilvēks konfliktē par savējo, vismaz par savas dzīves ieplānojumu vai sauc to kā gribi, tas - vismaz man - liekas kaut kā saprotamāk, galu galā, tas taču ir viņam tas svarīgākais un būtiskākais. Bet ko var testies par to, kā - un it sevišķi cik nepareizi vai stulbi - citi dzīvo - to es toč nesaprotu. Kaut kāds lūzerisms, pardon.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, patiesībā, stingri ņemot, mazāk nervus čakarē doma par to, ka visi pārējie stulbeņi un nemākuļi un es vienīgais zinu, kā pareizi domāt, nevis konfliktēšana par savu dzīvi. Galu galā - ar ko tu vari konfliktēt? Ar sevi? Tas ir bezjēdzīgs un pašdestruktīvs pasākums (atskaitot tos gadījumus, kad kaut kas jāmaina, bet par to jau acīmredzot nebija story - tak jau saprātīgs cilvēks nemainīs savus seksuālos paradumus atkarībā no jaunākajiem atklājumiem bioloģijā ;)). Ar citiem? Ph, lūzerisms ir vispār pieļaut to, ka cilvēki no malas atļaujas izteikt kaut kādus spriedumus & pievērst šiem spriedumiem kaut mirkli uzmanības. Vismaz tajā gadījumā, ja šie spriedumi attiecas uz jautājumu, kas tiešām skar tikai un vienīgi iesaistītos cilvēkus.

P.S. A vai tad šis ieraksts vispār jau no sākta gala nebija par to, kā citi dzīvo un ko citi atļaujas izteikties un tādā garā? Tev taču pašai par savu dzīvi, cerams, viss ir skaidrs un ņemšanās notiek tikai par citu attieksmi?

(Reply to this) (Parent)

Bet kā tad nevainības prezumpcija?

(Reply to this) (Parent)