Shelly -

Patiesībā jautājums par eitanāziju patiešām IR principiāls jautājums. Protams, noskatoties tādas filmas kā „Prom jūrā”, mēs visi raudam un esam gatavi cīnīties par tā vīrieša tiesībām nomirt. Tomēr viss nav tik vienkārši kā izskatās.
Vispirms jautājums par eitanāziju ir cieši saistīts ar galveno bioētikas jautājumu – no kura brīža līdz kuram ir aizsargājama cilvēka dzīvība. Ja tā nav aizsargājama un neaizskarama no pirmās šūnas līdz nāvei, tad tālāk ir iespējamas visneiedomājamākās atkāpes. Tādējādi jautājums par eitanāziju ir vienā lokā ar jautājumu par eksperimentiem ar embrijiem, ar cilvēka klonēšanu u.t.t. Jānošķir pasīvā eitanāzija no aktīvās eitanāzijas. Pasīvā eitanāzija nozīmē mākslīgi neuzturēt cilvēka dzīvību bezcerīgu slimību gadījumos – tā teikt, atvienot trubiņas, noņemt medikamentus – izņemto atsāpinošos. Sniegt kvalitatīvu paliatīvo aprūpi. Kas, protams, valstij un apdrošināšanas kompānijām ir daudz neizdevīgāk kā eitanazēt. Līdz ar to eitanāzijas propaganda nav tik nevainīgā kā sākumā izliekas. Nerunāsim nemaz par to, ka eitanāzijas atļaušana var izraisīt vienkārši milzums prettiesisku darbību, piemēram, ģimenēs pierunājot nevarīgus vecīšus eitanazēties – tas taču daudz lētāk kā maksāt par pansionātiem! Sabiedrībai pieņemot eitanāzijas ideju, psiholoģiski arvien vieglāk būs pārkāpt šo robežu – kā teica man viens pazīstams prāvests: „pašnāvība ir lipīga”. Ja mēs atļaujam izvēlēties eitanāziju pašai personai, tad ir viens solis līdz nākamajam aktam: atļaut „sabiedrībai” (enivej – ārstiem, sociāliem dienestiem, valstij) izvēlēties eitanazēt personu. Hitlera diktatūras laikā tikai vienā gadā (starp 1940/1941) tika eitanazēti 70 000 psihiski slimo.
Eitanāzijas aizstāvība cieši saistīta ar patērētājsabiedrības cilvēka dzīves filozofiju: dzīve ir baudas. Ja es nebaudu, tad labāk mirt. Ciešanas tiek vērtētas viennozīmīgi negatīvi. Lai gan tieši vecumā, arī slimībā un ciešanās, iespējams, cilvēks beidzot garīgi nobriest un atrod jaunu dvēseles dimensiju. Līdz tam viņam vienkārši nav laika: jāskrien pa karjeras kāpnēm, jādzenas pēc materiālā komforta. Neviens cilvēkam nav apsolījis dzīvi bez ciešanām, bet tagad cilvēks grib tādu paņemt sev pats.
Es ļoti labi saprotu (vai vismaz iedomājos, ka varu saprast) atsevišķu cilvēku vēlmi izvēlēties nāvi un pat viņu tuvinieku – piemēram, paralizēta dēla mātes – vēlmi atpestīt viņu no ciešanām. Tomēr, es personīgi piekrītu uzskatam, ka šis jautājums ir jāskata principiāli. Tikko mēs pieļaujam gradācijas (eksperimentēt ar embriju drīkst no... līdz, eitanāzija pieļaujama ... gadījumos), tā ir neiespējami novilkt robežu vispār un cilvēka dzīvība kļūst bezvērtīga (kāda tā patiesībā jau ir kļuvusi mūsu sabiedrībā).
Atgriežoties vēlreiz pie eitanāzijas jēdziena. Ar pašnāvību to nevajag jaukt, jo eitanāzijas gadījums paredz aktīvu otras personas rīcību – patiesībā tā ir slepkavība, pat ja pēc eitanazējamā lūguma.
Attiecībā uz likumdošanu par eitanāziju:
1996. gadā Austrālijas ziemeļteritorijā tiek pirmo reizi pieņemts likums kas pieļauj aktīvu gribētu eitanāziju, kuru tomēr Austrālijas Federālais parlaments atceļ gadu vēlāk, 1998. gadā Ķīnas valdība atļauj uz nāvi slimo nogalināšanu, 2001. gadā Holandē tiek legalizēta aktīvā eitanāzija, gadu vēlāk tas notiek Beļģijā. Virknē Eiropas valstu likumdošana eitanāzijas jautājumā neeksistē, un līdz ar to tā var tikt uzskatīta par slepkavību. Dažās valstīs, kā piemēram Šveicē, nav likumdošanas, kas regulē eitanāziju, bet tiek pieļauta tā saucamā asistētā pašnāvība. Praktiski tas nozīmē, ka kādas organizācijas biedri, kuri savas dzīves laikā maksā biedra naudu, vecumā vai slimības brīdī saņem palīdzību, lai izdarītu pašnāvību. (kādas Šveices slimnīcas bioētikas komisijai nesen nācās izskatīt jautājumu, ko darīt, ja šīs organizācijas „aģenti” ierodas slimnīcā meklēt savus biedrus!). Belģijā, piemēram, aptiekā ir iespējams nopirkt tā saucamo pašnāvības komplektu.
Kruti – pašnāvības komplekts aptiekā! Mūsu tiesības mirt ir beidzot atzītas? Un cik nenobriedušu personību izmisuma brīdī neķersies pie šī līdzekļa, kurš tik viegli pieejams un sola tik perfektu nāvi?

(Reply to this) (Thread)

Pag, pag - pašnāvība ir pašnāvība, un izmisis tīnis, kurš pārgriež vēnas, neveic vis eitanāzijas aktu, bet gan izdara pašnāvību. Līdz ar to te nevar būt ne runas par "nenobriedušām personībām izmisuma brīdī".
Par nacistiem arī tas nebūs tiesa: a) ja atmiņa neviļ, noslepkavoja (lai cik jaukā vārdā dēvētu) tikai dažus simtus garīgi slimos, pie tam neglābjamus "dārzeņus", b) pārdesmit tūkstošus sterilizēja, lai neturpinātos ģenētiski iedzimtās gara slimības (žurnālisti bieži šos skaitļus liek kopā, lai šaušalīgāk izskatītos).

Ij mums, veselajiem, viegli te muldēties par dzīvības svētumiem un daždažādi izpļurkstēties, tak vienīgais, kurš par eitanāziju var spriest, patiesi ir neglābjams vēža slimnieks, kuru metastāzes cauraudušas un atlikušais gads ir viena vienīga nebeidzama agonija. Un aizdomas, ka viņš veselajam, kurš par ciešanu pozitīvo lomu un patērētājsabiedrības baudām spriedelēs, iespļaus sejā (ja vien to spēs).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es jau nejaucu pašnāvību ar eitanāziju, vienkārši tie ir diezgan saistīti jautājumi tai griezumā, kādā es uz to lietu skatos.
par nacistiem - dati (šie un arī citi) nāk no kādas lekcijas, kuras autore, jādomā, šo jautājumu ir pamatīgi pētījusi. sterilizācija tika skatīta atsevišķi.
pa to vēža slimnieku - es jau teicu - atbilde ir kvalitatīva paliatīvā aprūpe un pasīvā eitanāzija. nepaildzināt ciešanas. samzaināt ciešanas.
nē, es ļoti labi apzinos to eitanāzijas vilinājumu. arī es baidos no ciešanām. vienkārši tik pat labi es apzinos visus tos draudus, ko slēpj šis risinājums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā gan šie jautājumi var būt saistīti, ja par eitanāzijas pieļaušanu/nepieļaušanu lemj vismaz 2 neatkarīgas un savstarpēji nesaistītas medicīnas ekspertu komisijas?

Manuprāt eitanāzija attiecas tikai un vienīgi uz neglābjami slimiem, kuru uzturēšana pie dzīvības nedos rezultātu, bet tikai paildzinās ciešanas (un daudzi cieš briesmīgi, tikai sabiedrībai ērtāk par to nezināt). Pārējos gadījumos šo terminu vispār nav jālieto.

Par nacistiem paskatīšos. Visai skeptiski raugos uz nacisma "pētnieku" lielāko daļu, it sevišķi viņu dotajiem skaitļiem (par kādiem skaitļiem var būt runa, ja tikai tagad vēsturniekiem tiek palēnām dota pieeja arhīvu materiāliem?) Man aizdomas, ka 70 000 varētu būt kopējais slimnieku skaits visā Vācijā.

Ai, mani šī tēma, tb neglābjami slimo ciešanas pārāk uztrauc (ir savi personiski iemesli), tāpēc labāk iešu ka.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

saistīti attieksmē pret dzīvību.
un 2 neatkarīgas ekspertu komisijas vispār nav arguments. tā ir likumdošana - un atkāpjoties no principa par dzīvības neaizskaramību, ir iespējami grozījumi pēc principa "kā ērtāk un izdevīgāk". ja tu jau esi uz tās takas, tad kāpēc gan nespert nākamo soli?
labi, man atkal nav laika daudz tālāk runāt.
bet es saprotu, ka pieredze ar neglābjami slimiem var ļoti ietekmēt uzskatus šai jautājumā.

(Reply to this) (Parent)

No kurienes definīcija 'dos rezultātu', 'nedos rezultātu'?

Kas ir rezultāts? Ir virkne diagnožu, kas ir neārstējamas, runā tikai par atllikušo dzīvildzi un tās kvalitāti (tai skaitā par iespējamību kupēt sāpju sindromu.. Starp citu, vai nāvi, kas iestājusies pretsāpju līdzekļu terapeitiskajai devai kļūstot vienādai ar letālo sauksi par pasīvo, vai aktīvo eitanāziju?)

'2 neatkarīgas un savstarpēji nesaistītas ekspertu komisijas' nav klauza, kas nodrošinātu, ka 1) mehānisms netiktu izmantots ļaunprātīgi, ekspertu komosijas patiešām būs neatkarīgas, neieinteresētas un savstarpēji nesaistītas 2) birokrātiskā klauza netiks izmantota, lai liktu nevajadzīgus šķēršļus - demonstrējot, ka faktiski tikt pie divām neatkarīgām, neieinteresētām un savstarpēji nesaistītām ekspertu komisijām saprātīgos termiņos gluži elementāri nav iespējams.


Minētais ASV piemērs (kas patiešām bija skaļš, ASV eitanāzija nav atļauta, bet kristieši - visai skaļi un citiem savu viedokli uzspiedoši) principā bija visai pabaiss pasīvās eitanāzijas gadījums - principā paciente, kas pati nespēja ēst un dzert, tika nomērdēta badā. "Aktīvā eitanāzija" jau nu būtu bijusi krietni humānāka....
Google Terry Schiavo.

(Reply to this) (Parent)

Trakākais, ka es visus šos faktus un nianses zinu un saprotu, un pat vēl vairāk. Medicīna vispār ir mans jājamzirdziņš, es varu muldēt par to stundām. Par pasīvo un aktīvo, un par to pašu embrija šūnu klonēšanu, kas varētu izārstēt fantastiski daudz cilvēku, kuriem pagaidām ir, manuprāt, pilnīgi bezjēdzīgi jācieš, jo tas ir "ētiski".
Bet ar filmām tam tiešām ir pamaz sakara, tikai ar dzīvē redzēto. Man pašai ir svarīga tā sajūta, ka ir iespējams dzīvot ar cieņu. Diemžēl ir tādas slimības, kas ar to vairs nesavietojas.
Visumā man nav īpaši daudz ko piebilst pie onslova sacītā, viņš vispārējās līnijās izklāstīja manu domu gājienu.

(Reply to this) (Parent)