Patiesībā jautājums par eitanāziju patiešām IR principiāls jautājums. Protams, noskatoties tādas filmas kā „Prom jūrā”, mēs visi raudam un esam gatavi cīnīties par tā vīrieša tiesībām nomirt. Tomēr viss nav tik vienkārši kā izskatās.
Vispirms jautājums par eitanāziju ir cieši saistīts ar galveno bioētikas jautājumu – no kura brīža līdz kuram ir aizsargājama cilvēka dzīvība. Ja tā nav aizsargājama un neaizskarama no pirmās šūnas līdz nāvei, tad tālāk ir iespējamas visneiedomājamākās atkāpes. Tādējādi jautājums par eitanāziju ir vienā lokā ar jautājumu par eksperimentiem ar embrijiem, ar cilvēka klonēšanu u.t.t. Jānošķir pasīvā eitanāzija no aktīvās eitanāzijas. Pasīvā eitanāzija nozīmē mākslīgi neuzturēt cilvēka dzīvību bezcerīgu slimību gadījumos – tā teikt, atvienot trubiņas, noņemt medikamentus – izņemto atsāpinošos. Sniegt kvalitatīvu paliatīvo aprūpi. Kas, protams, valstij un apdrošināšanas kompānijām ir daudz neizdevīgāk kā eitanazēt. Līdz ar to eitanāzijas propaganda nav tik nevainīgā kā sākumā izliekas. Nerunāsim nemaz par to, ka eitanāzijas atļaušana var izraisīt vienkārši milzums prettiesisku darbību, piemēram, ģimenēs pierunājot nevarīgus vecīšus eitanazēties – tas taču daudz lētāk kā maksāt par pansionātiem! Sabiedrībai pieņemot eitanāzijas ideju, psiholoģiski arvien vieglāk būs pārkāpt šo robežu – kā teica man viens pazīstams prāvests: „pašnāvība ir lipīga”. Ja mēs atļaujam izvēlēties eitanāziju pašai personai, tad ir viens solis līdz nākamajam aktam: atļaut „sabiedrībai” (enivej – ārstiem, sociāliem dienestiem, valstij) izvēlēties eitanazēt personu. Hitlera diktatūras laikā tikai vienā gadā (starp 1940/1941) tika eitanazēti 70 000 psihiski slimo.
Eitanāzijas aizstāvība cieši saistīta ar patērētājsabiedrības cilvēka dzīves filozofiju: dzīve ir baudas. Ja es nebaudu, tad labāk mirt. Ciešanas tiek vērtētas viennozīmīgi negatīvi. Lai gan tieši vecumā, arī slimībā un ciešanās, iespējams, cilvēks beidzot garīgi nobriest un atrod jaunu dvēseles dimensiju. Līdz tam viņam vienkārši nav laika: jāskrien pa karjeras kāpnēm, jādzenas pēc materiālā komforta. Neviens cilvēkam nav apsolījis dzīvi bez ciešanām, bet tagad cilvēks grib tādu paņemt sev pats.
Es ļoti labi saprotu (vai vismaz iedomājos, ka varu saprast) atsevišķu cilvēku vēlmi izvēlēties nāvi un pat viņu tuvinieku – piemēram, paralizēta dēla mātes – vēlmi atpestīt viņu no ciešanām. Tomēr, es personīgi piekrītu uzskatam, ka šis jautājums ir jāskata principiāli. Tikko mēs pieļaujam gradācijas (eksperimentēt ar embriju drīkst no... līdz, eitanāzija pieļaujama ... gadījumos), tā ir neiespējami novilkt robežu vispār un cilvēka dzīvība kļūst bezvērtīga (kāda tā patiesībā jau ir kļuvusi mūsu sabiedrībā).
Atgriežoties vēlreiz pie eitanāzijas jēdziena. Ar pašnāvību to nevajag jaukt, jo eitanāzijas gadījums paredz aktīvu otras personas rīcību – patiesībā tā ir slepkavība, pat ja pēc eitanazējamā lūguma.
Attiecībā uz likumdošanu par eitanāziju:
1996. gadā Austrālijas ziemeļteritorijā tiek pirmo reizi pieņemts likums kas pieļauj aktīvu gribētu eitanāziju, kuru tomēr Austrālijas Federālais parlaments atceļ gadu vēlāk, 1998. gadā Ķīnas valdība atļauj uz nāvi slimo nogalināšanu, 2001. gadā Holandē tiek legalizēta aktīvā eitanāzija, gadu vēlāk tas notiek Beļģijā. Virknē Eiropas valstu likumdošana eitanāzijas jautājumā neeksistē, un līdz ar to tā var tikt uzskatīta par slepkavību. Dažās valstīs, kā piemēram Šveicē, nav likumdošanas, kas regulē eitanāziju, bet tiek pieļauta tā saucamā asistētā pašnāvība. Praktiski tas nozīmē, ka kādas organizācijas biedri, kuri savas dzīves laikā maksā biedra naudu, vecumā vai slimības brīdī saņem palīdzību, lai izdarītu pašnāvību. (kādas Šveices slimnīcas bioētikas komisijai nesen nācās izskatīt jautājumu, ko darīt, ja šīs organizācijas „aģenti” ierodas slimnīcā meklēt savus biedrus!). Belģijā, piemēram, aptiekā ir iespējams nopirkt tā saucamo pašnāvības komplektu.
Kruti – pašnāvības komplekts aptiekā! Mūsu tiesības mirt ir beidzot atzītas? Un cik nenobriedušu personību izmisuma brīdī neķersies pie šī līdzekļa, kurš tik viegli pieejams un sola tik perfektu nāvi?