Shelly - Ledus

09:17 am - Ledus

Vakar biju uz JRT "Ledus. Grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību". Gāju un mazliet kaunējos, jo šausmīgi sen vispār nebiju bijusi teātrī, es pat nevarēju atcerēties, kāda bija beidzamā izrāde, ko redzēju. Kaut kad munky mums bija uzdāvinājis ielūgumus uz "Alu cilvēku", bet pat uz to mēs neaizgājām. Bet kādreiz tak es gāju uz visām, pilnīgi visām JRT izrādēm, sen gan tas bija, un vienmēr šausmīgi pavilkos.
Bet viss plūst un mainās. Izrādē bija kādas divas vietas, kas man patika - aina, kur mauka Nikolājeva sēž vannā un aizmigusi sapnī redz savu nodurto draudzeni, otru mauku, viņas mīļi runā par nāvi, un piepeši Nikolājeva saprot, ka tā otra ir mirusi, mirusi, pavisam beigta, staigā un runā, bet sirds nepukst, bet līķis tik skrien ap vannu un bļauj, tad bija tā, ka skudriņas skrēja. Un vēl tā aina, kur visi asina slidas tumsā, tā, ka dzirksteles lec, tas bija vienkārši vizuāli iespaidīgi, lai gan pati slidu tēma man jau nu liekas novazāta līdz beidzamama.
Bet vispār man briesmīgi nepatika. Pēc tam, ka lielāko daļu izrādes biju sēdējusi, zobus sakodusi, klausoties, ka izglābšanās gaida tikai 23 000 gaismas staru nesēju, kuru sirdis spēj runāt un pamosties (pavelkamies uz New Age vai kaut kādu fakino elitārismu, vai?), kā pie tekstiem par fašisma nāves nometnēm diez zin kādēļ tiek rādīti pupainu un pežainu bābiņu komiski (demonstrējam savu brīvību un visatļautību, savu pārdrošību? Panaivi), etc etc, man vispār radās uzstājīga ideja piecelties kājās un sākt bļaut pilnā kaklā. Piemēram, kaut ko "vai Jūs vispār saprotat, kādas stulbības nesat?!?" stilā. Dies, ko tad viņi darītu. Ar tādu mākslas līdzpārdzīvojumu.
Bet tad, kad sāk tēlot Staļinisma un nacisma nometnes, kā lielisku vietu, kur atrast "īstos dzīvos", un pohuj par visiem pārējiem miljoniem, kurus izrūnī, jo tie, lūk, jau tāpat ir beigti, un nekad neesot dzīvojuši pa īstam, no sirds, kad sāk tēlot, cik smagi nometnēs strādā nabaga uzraugi, sitot miljonus, un tam visam fonā sentimentāli ausi kņudina Zemfira, es nevaru saprast - nu, kā jūtās tie aktieri? Jo aktieri ir tiešām lielākoties labi, kad nesāk galīgi baurot kā debīliem. Par ko viņi domā? Nē, tiešām, bez sarkasma, ko viņi jūt? Man, piemēram, ir vecmāmiņa, kurai visai ģimene tai laikā gāja bojā, viņa joprojām bieži raud, par to domājot. Vai tiešām tiem, kas taisīja šito izrādi, nav neviena mīļa, veca cilvēka?
- Es jau saprotu, ka postmodernisms ir postmodernisms, - pēc izrādes teicu Dārgajam. - Un tur var samaisīt visu ko un izdomāt visu ko. Bet man liekas, ka ir lietas, par kurām zviegt nevajadzētu, vismaz ne visur un vienmēr.
- Kontrakultūrai ir vienalga, ko tu domā, - Dārgais rezignēti atteica.
- Nu, tad man ir vienalga, ko domā tāda kontrakultūra, - es saniknoti atteicu.
Ļoti jocīga izrāde. Un lūk, kā es izdomāju, kādēļ. "Ledū" ļoti daudz tiek runāts par sirdi - sirds balss sadzirdēšanu, runāšanu sirds valodā, sirds atmodināšanu... Tikai manai sirdij es tajā neatradu gandrīz neko.