Shelly - Ledus

Neredzēju. Bet patiesībā, lasot Sorokina Ledu, ja vien vispār izdodas to uztvert kaut cik nopietni, nerodas sajūta, ka autors līdzpārdzīvotu tiem dzīvās sirds cilvēkiem vai gribētu, lai tiem līdzpārdzīvo lasītājs. Tur visu laiku ir tā ārprātīgā disonanse starp it kā gaišo mērķi un zvērīgo ceļu uz to. Jā, arī sirdscilvēku izpausmes Sorokins tēlo tādas dzīvnieciskas. Viņi ņurd, rēc un tml. Laikam tiešām ir no svara, kā lasa to grāmatu. Ar kādu attieksmi. Nevaru spriest par to, kā ir lasījis Hermanis.

(Reply to this)