viņi ir parauti uz komunicēšanu. grib zināt visu par visu un arii redzēt visu.
te dzīvo arī traks suns, ne tāds kā pušistijs.
ar tēvu skaidrojos par to, ka man neder vilciens caur baltkrieviju.

iedzer apelsīnu sulu un mēģini aizbāzt sava melnā cauruma rīkli.

kinda konvertēju tekstus uz garumzīmēm, bet kļūdu šā-kā-tā vairāk kā sajēgas.

visu laiku tā savādi viss liekas. miega stundas saplūst ar nomoda un reizēm vajag pat vairākas dienas, lai es saprastu, ka tas ir bijis nosapņots vai pretēji. par daudz ko es vēl-aiz-vien neesmu droša. prāts kaut kā vispār strādāt atsakās, bet tas gan jau kādu puss gadu tā. nespēju neko atcerēties, informācija nenoturas, domas noklīst jau teikuma vidū, nemaz nerunājot par to, ka reizēm izlasu vai noklausos ko man kāds saka, bet tad attopos ka neatceros pat 1 vārdu no tā visa. nespēju vietas iegaumēt un vispār visu reizes 30 jāatkārto, lai kaut nedaudz aizķertos. principā- manas smadzenes to uzskata par nesvarīgu. noglabā tikai atmiņas par visu. un kad tas viss tur galvā saplūst kopā, tad dzīvot ir nepanesami. jāatklāj veids, kā atvienot to visu, ieslēgt savā telvizorā tukšu kanālu. pārdegs man tur visi vadi.
tā līdz galam izslēgt vēl negribās. par to gan Passau jānim bija taisnība-nav man vēl pa spēkam.pat tad, kad viss līdz kaklam un karma spļauj sejā.