Laikam trimmera atriebe par izpļautu biežņu pie ceļa + uzdirsiens par izraktiem īrisiem. Visādas lamas, šoreiz gan izpalika solījumi pa seju, bet tas tapēc, ka es neuzturējos, lai paklausītos kas viņam sakāms. Reizēm liekas, ka dusmu marazmā mani nakts melnumā varētu arī nomušīt. Un nu jau tā klaigāšana ir konstanta, ne tikai dzērumā.
Ja vel pirms mēneša es to vien darīju kā priecājos, smaidīju un situ savas nelgas plaukstiņas par to cik forši ir darboties un viss tāds rūķis, tad šobrīd es to vien daru kā raucu pieri un reizēm neviļus iedomājos par kotletēs ieceptu žurku indi.
Es gan neesmu no cilvēkiem kas uzstāda ultimātus, bet šitas jau sāk izskatīties pēc gadsimta izvēles- mēs vai bamslis un baigie kompromisi diez vai ies cauri. Varētu likties, ka baigi šerpais pieteikums, bet nejūtos tā, ka man šeit būtu baigi daudz ko zaudēt. Tā šībrīža ikdienas dzīve un visa bubināšanās ēd man iekšas. Konstanti laist gar ausīm ar' es nespēju.