Šodien biju pie astrologa. No rīta pamostoties, likās - ārprāc, šodien izmainīsies visa mana dzīve! Nu, protams, ka tā nebija. Bet attieksme un skatījums uz lietam gan ir mainījies. Pēc sarunas bija atvieglojums, jo ar dažām lietām tiku skaidrībā - profesijas izvēle ir laba, bet jāgaida, kamēr manu sirdi iekaros kāds cits. Tajā brīdī jutos priecīga, ka kāds man beidzot pasaka, vai mums ir nākotne kopā vai nav, jo pēdējā laikā šaubas mani māca aizvien biežak, tagad radu tam racionalu skaidrojumu, kāpēc mums varētu nesanākt. Bet kā lai tagad viņam to pasaku? Uzzināju arī sev piemērota puiša raksturojumu, kas esot mana tēva tips. Savā ziņā tas mani nepārsteidz, bet tomēr iekšēja sajūta tāda nelāga - kā gan viņā varetu izpausties mana tēva tips? Kādēļ gan man ir tik liela ietekme no savas dzimtas vīriešim, bet tajā pašā laikā arī no sievietēm? Es negribu būt ietekmēta! Tā pat mani šokēja atklājums, ka ilgi būs jācīnās, lai atbrīvotos no sajūtas, ka kāds man kaut ko uzspiež - tas ir briesmīgi... Ļoti sarūgtināja arī secinājums, ka manas attiecības ar māti nemainīsies, mums vienai otru jācenšas pieņemt, kādas esam. Man jāpiedod viņai. Un, kas pats galvenais - man jāiemīl sevi. Tas man būs visgrūtākais uzdevums. Kā gan, lai to paveicu?
Ak, Aprīli! Lūdzu atnes man to, ko no Tevis tik ļoti gaidu!