Aizrautība, ko redzu viņa sejā, kad viņš mana dzied un spēlē ģitāru - lai arī dažreiz nobraucot no toņa, bet tomēr to visu viņš velta man - kā gan es varu nesmaidīt? Lai arī dziesmas lielākoties ir viņa dzimtajā valodā un es ne vella  nesaprotu par ko tās ir, bet to vieglā, līganā, romatikas pilnā skaņa mani pārņam kā kāda svēta mantra un es tai ļaujos, aizmirstot visu realitāti man apkārt...Tas ir apbrīnojami, ka pat viņu mūzika rada tik meditējošu un relaksējošu iespaidu uz mani, vismaz atseviķas dziesmas...

Kad vakar draudzenei stāstīju par Viņu, es jutu mazliet skaudību viņas sirdī, jo viņa nevarot lepoties ar tik jaukām dāvanām no sava puiša, kādas Viņš dāvina man... Bet ne jau materiālās lietas mani sajūsmina, bet veids, kā Viņš par mani domā, kā skatās uz mani - vienkārši skatās klusējot... un īpaši šodien viņa skatiens bija tik dziļdomīgs, pilns mīlestības un iekāres...Viņa tumšajās acīs es varētu skatīties mūžīgi... Un lai arī cik notrulināts varētu šķist vārdi - I love you, jo to mēs viens otram sakām vismaz piecas reizes katrā sarunā visās trijās valodas, kuras lietojam, tomēr es joprojām jūtu, ka tie nav tikai vārdi, bet patiesa atzīšanās, kas nāk no sirds.

Jo vairāk par Viņu es domāju, jo vairāk mani biedē mūsu nākotne - es ļoti vēlos, lai viņš būtu laimīgs, ar vai bez manis, es ļoti nevēlos viņu sāpināt, jo tieši tas notiku, ja es visu nolemtu reāli izbeigt. Arī šodien Viņa teiktais, ka viņš vēlas būt pēdējais, kas redz mani kailu, jo piederu viņam, jau atkal apliecināja, cik ļoti viņam esmu svarīga, jo kāpēc gan citadāk viņš nav kopā ar kādu citu, ko jau sen varēja izdarīt, jo es par to jebkurā gadījumā nekad neuzzinātu? Un tagad vienkārši pateikt viņam - viss cauri?!... Tas salauztu ne tikai Viņa, bet arī manu sirdi. 

Es reizē gribu un arī negribu viņu satikt, jo baidos, ka zudīs tas brīnišķīgais, kas starp mums ir. Manai darudzenei ir taisnība, tā bija rutīna, kas kādu laiku valdīja starp mums, bet tagad atkal mūsu attiecībās ir kāpums uz augšu - sajutas tādas it kā atkal no jauna piedzīvotu iemīlēšanās sajūtu. Varbūt tieši šie kāpumi un kritumi ir tas, kas mūs pievelk vienu pie otra par spīti lielajam attālumam, kas šķir mūs fiziski, jo katrā kāpumā es viņā iemīlos no jauna, bet katrs kritums rada dziļas sāpes, kas atkal apliecina, ka viņu patiesi mīlu. Viņš ir tas cilveks, kas man ir atklājis, kas ir mīlestība - nekad nebiju domājusi, ka ko tādu reiz jutīšu.

"They say you only fall in love once, but that can't be true... Every time I look at you, I fall in love all over again..." - šie viņa teiktie vārdi un smaids viņa tumšajās acīs un sejā... Kā gan es varu pārstāt viņu mīlēt?! Vai tas maz ir iespējams - aizmirst visas fantastiskās sajutas, ko vins man ir dāvajis, rpes, ko pret mani izrādijis...? Visas īpašības, kuras biju izsapņojusi savā ideālajā puisī esmu atardusi Viņā, arī attieksme pret meiteni ir tieši tāda, kādu vēlējos saņemt no sava izsapņotā ideāla, Viņš ir tik smalkjūtīgs un gādīgs pat lietas, ko nekad no puiša nebūtu gaidījusi... Ir tikai viena problēma - viņš ir dzimis tiiiik tālu prom ar visām no tā izrietošajām sekām.