Esmu īgna uz sevi. Vakar novazājos pa mežu, gailenes redzēju (bet nesalasīju), visādas smukas lietas redzēju, iebraucu ar kāju līdz celim kaut kādā alā zem koka saknēm... samirku maķenīt, tā kā vismaz līdz pusdienalaikam lija lietus. Tā ir labā daļa.
Sliktā daļa, par ko es īgņojos uz sevi ir tā, ka es tā arī nespēju sevi piespiest vakarā uzrakstīt dienas normu. Vē. Mani nabaga varoņi tā arī sēž un gaida, kad es sākšu risināt ūbersvarīgo sarunu.
Vēl ir labi tas, ka es gulēju kā nosista visu nakti, tā kā Runcenei nācās brutāli man uzlēkt virsū no galda, lai es pamostos ap pieciem izlaist šo ārā. Parasti viņa tā nedara, laikam es nedzirdēju viņas ņurdēšanu un skrāpēšanos gar mēbelēm.