nopietnu gribu
Šodien attiecības sagāja pilnīgā putrā. Divreiz vienā upē neiekāpsi, vai ne? Pie tam izlietu ūdeni nesasmelsi (jā, man pēdējā laikā ļoti patīk runāt ar parunām).

Ko darīt, kad šķiet, ka viss saistīts ar attiecībām ar kādu cilvēku jau ir noriebies līdz nemaņai? Šķirties? Jā, loģiski it kā. Bet varbūt vienkārši pagaidīt un ar skaidru galvu padomāt.

Starp citu, egoistiski jau un tā vispār, bet zināma lieta, ka gribas rezerves variantu. Nu tā jau tomēr ir visiem, atzīsties. Un bail, ka nāksies nožēlot. Viņš tomēr ir tik skaists un seksīgs un vispār tā. Nu saproti.

Starp citu vēlreiz - starp citu!! Lai arī viņam (citam) pateicu, ka kā puisis viņš mani vairs pilnīgi nesaista, tomēr jāatzīst. Tā saruna - kaut uz 20 minūtēm - iedvesmoja turpmākās divas dienas. (Sāka čakarēt arī manas un exlieliskā attiecības arī. Godīgi sakot šī tēma bija kā iemesls attiecību iešanai putrā, jo sāku meklēt arī no sava it kā lieliskā sarunas, kuras iedvesmo. Paliekoši. Nu tāda baigā iluzioniste - perfektcioniste vai kaut kā līdzīgi, saproti, vai ne?) Un tagad man pat liekas, ka būtu gatava vairs neredzēt savu skaistuli. Jo tās sarunas tomēr vērtēju 50 reizes vairāk kā lielisku izskatu, seksapīlu, prasmīgu skūpstīšanos un maigumu attiecībās utt utjp. Ļoti alkstu pēc nopietna cilvēka un nopietnām attiecībām.

Saprotu, ka šis pousts bija vairāk kā pilnīgi nekam nederīgs. Bet man gribējās iekliegt vismaz šeit. Punkts.

PS Ja kāds ir gudrs, par katru padomu būšu pateicību parādā.