"Are you actually aware why there are camels in the desert and no giraffes?" asked Assad.
"It's probably got something to do with food, hasn't it?" He sighed. "No, Carl. You are thinking too straightforwardly. You should try thinking laterally for a change. It might work out better."
God almighty! Was he going to be subjected to a lecture on the brain geometry now?
"The answer is simple. If there were giraffes in the desert they'd die of sorrow."
"Aha! And why's that?"
"Because they are so tall, they'd know that there was just endless sand as far as the eye could see. Fortunately for the camel, it doesn't know this, so it trudges on assuming that the oasis is just around the corner."
Carl nodded "I understand. You feel like a giraffe in the desert, right?"
"Yes, a bit. Just right now."
/ J.A.Olsen "The hanging girl" /

Ļoti bieži ir vēlēšanās pierakstīt notiekošo, bet ne iemesla, ko James Acaster min savā jaunājā stand-up (Repertoire) dēļ, bet gan tādēļ, ka nolēmu par to nekad šeit nerakstīt, nav daudz lietu ar ko padalīties.
Šovakar, nākot mājās, bija sirreāla sajūta... tāda, it kā būtu pats vasaras vidus, jo gaiss bija tik ļoti silts un prāts šķiet pat ideju par pavasari jau ir atmetis, tāpēc - siltums un maigums visapkārt pārsteidza. Droši vien šī paša iemesla dēļ ārkārtīgi pietrūkst skūpstu... Vakara pozitīvo noskaņu un lādiņu sniedza pusnaktsšovs. Tā laikā pieķēru sevi pie domas, ka dažkārt vīrieši ir daudz lielāki feministi, nekā paši iedomājas vai feministes, kas grib izteikt savu domu (joprojām ļoti nepatīk šis vārds un prātā vienmēr to aizstāju ar līdztiesību).
Vadītājai nākamās nedēļas beigās samērā apaļa jubileja, man ir trīs domas par iespējamām dāvanām,  tādām ar stāstu un 'dziļumu', ne parastiem ziediem un kartiņu, jo, kad iepazīsti/ ieklausies cilvēkā, tās iedomāties ir gaužām viegli... tikai nezinu vai drīkstu atļauties kaut ko ārpus standarta, jo attiecības ir tomēr formālas.
Sveicieni pavasarī!

Nezinu, kas dzīvei bija padomā - brīdī, kad gaidīju sabiedrisko transportu, pretējā ielas pusē pieturēja auto, izkāpa vīrietis ar ziediem, pārgāja pāri ielai un pasniedza tos, sveicot aizvadītajos svētkos.
Ceru, ka, ja par iemeslu bijis strīds, viņiem izdosies salabt.

Šodienas noskaņojums ir: I don't feel worthy... ceru, ka tas drīz pāries.

Šī emocionāli nebija laba diena, kas rosināja domāt, ka jācenšas atrast vēl pāris veidi kā mazināt trauksmi.
Mazliet nepatika arī atklāsme, ka atbildot godīgi, man reizēm liekas, ka ir jāatvainojas, ka mana īstenība ir atšķirīga no tā, ko citi sagaida.
p.s. vai jums kādreiz, lasot grāmatu, ir bijis bail atklāt, kas notiks ar varoņiem?

Brīdis, kad tevi atrod un aicina žūrijas komisijā... my godness.

Gadu iesākt ar atvaļinājumu man joprojām liekas ir ļoti laba ideja. Ikdienā to ievēroju mazāk, jo droši vien īpaši neatšķiros, bet visi (arī pēc divām brīvām dienām) izskatās piekusuši. Garīgai un fiziskai veselībai ir nepieciešams vairāk brīvo dienu.
Šajā mēnesī izdevās izgulēties (12-14h dienā), satikt 8 gadus neredzētus cīņu biedrus, saņemt smieklu devu (un ieplānot nākamās divas), aizvest cilvēku, kurš pēdējo reizi bijis muzejā pirms 30 gadiem uz LNMM, uzzīmēt pāris 'pieklājīgus' portretus, noskatīties pirmo lv firmu, ar kuru neviltoti varu lepoties #namejs, izlasīt 4 1/2 grāmatas un mazliet darba / mācību lietas, tikai mazliet, saglabāt pozitīvo attieksmi pret sevi.
Tagad dziļa ieelpa un mazliet veiksmes, lai izpildītu visu šim gadam saplānoto.