Ļoti bieži ir vēlēšanās pierakstīt notiekošo, bet ne iemesla, ko James Acaster min savā jaunājā stand-up (Repertoire) dēļ, bet gan tādēļ, ka nolēmu par to nekad šeit nerakstīt, nav daudz lietu ar ko padalīties.
Šovakar, nākot mājās, bija sirreāla sajūta... tāda, it kā būtu pats vasaras vidus, jo gaiss bija tik ļoti silts un prāts šķiet pat ideju par pavasari jau ir atmetis, tāpēc - siltums un maigums visapkārt pārsteidza. Droši vien šī paša iemesla dēļ ārkārtīgi pietrūkst skūpstu... Vakara pozitīvo noskaņu un lādiņu sniedza pusnaktsšovs. Tā laikā pieķēru sevi pie domas, ka dažkārt vīrieši ir daudz lielāki feministi, nekā paši iedomājas vai feministes, kas grib izteikt savu domu (joprojām ļoti nepatīk šis vārds un prātā vienmēr to aizstāju ar līdztiesību).
Vadītājai nākamās nedēļas beigās samērā apaļa jubileja, man ir trīs domas par iespējamām dāvanām,  tādām ar stāstu un 'dziļumu', ne parastiem ziediem un kartiņu, jo, kad iepazīsti/ ieklausies cilvēkā, tās iedomāties ir gaužām viegli... tikai nezinu vai drīkstu atļauties kaut ko ārpus standarta, jo attiecības ir tomēr formālas.
Sveicieni pavasarī!