dazhreiz kaa ar bomi pa galvu. bet tad atkal atgriezhos kaut kaadaa miglaa, kur nav nekaa dziiva un iista, tikai neskaidri silueti. citos cilveekos nekad nevar liidz galam iejusties, nedz arii vinjus saprast. varbuut taapeec citu dziives liekas vieglaak izprotamas un ar vieglaak rodamiem risinaajumiem. liidz kaulam, liidz peedeejai nervu shuuninjai tikai sevi. tikai un vieniigi sevi, ar visu vientuliibu un skumjaam. ar neskaidro nojausmu, kas ir labi un kas 'nekad'. ar to disharmoniju, kas rodas, kad praats zina, ko nekad nedabuus, taapeec grib aizliegt emocijaam peec taa ilgoties.
driiz buus gads. es zinu savas kljuudas. bet vai tur otraa pusee kaads zina saveejaas?